Zaudējis spēku - Noteikumi par biodegvielu un bioloģisko šķidro kurināmo ilgtspējas kritērijiem, to ieviešanas mehānismu un uzraudzības un kontroles kārtību

Ministru kabineta noteikumi Nr.545Rīgā 2011.gada 5.jūlijā (prot. Nr.41 56.§)

Izdoti saskaņā ar likuma "Par atbilstības novērtēšanu" 7.panta pirmo daļu

I. Vispārīgie jautājumi

1. Noteikumi nosaka biodegvielu un bioloģisko šķidro kurināmo ilgtspējības kritērijus, to ieviešanas mehānismu un uzraudzības un kontroles kārtību.

2. Noteikumos lietotie termini:

2.1. biodegviela – no biomasas iegūta šķidra vai gāzveida viela, ko var izmantot kā transporta enerģiju;

2.2. bioloģiskais šķidrais kurināmais – no biomasas iegūta šķidrā degviela, kuru var izmantot elektroenerģijas un siltumenerģijas ražošanai vai aukstumapgādei (dzesēšanai) un kuru nav paredzēts izmantot kā transporta enerģiju;

2.3. biomasa – lauksaimniecības, mežsaimniecības un saistīto nozaru (tai skaitā zivsaimniecības un akvakultūras) produktu, bioloģiskas izcelsmes atkritumu un atlieku bioloģiski noārdāmas frakcijas (tai skaitā augu un dzīvnieku izcelsmes vielas), kā arī rūpniecības un sadzīves atkritumu bioloģiski noārdāmas frakcijas;

2.4. (svītrots ar MK 19.02.2019. noteikumiem Nr. 84);

2.5. faktiskā vērtība – siltumnīcefekta gāzu emisijas daudzuma ietaupījums vienā vai visos konkrētā biodegvielas ražošanas procesa posmos, ko aprēķina saskaņā ar šo noteikumu 1.pielikuma 1.punktu;

2.6. tipiskā vērtība – reprezentatīvā siltumnīcefekta gāzu emisijas daudzuma ietaupījuma novērtējums konkrētā biodegvielas ražošanas procesā;

2.7. standartvērtība – vērtība, kas iegūta no tipiskās vērtības, piemērojot iepriekš noteiktus faktorus, un ko var izmantot faktiskās vērtības vietā atbilstoši šiem noteikumiem;

2.8. ierobežotas garantijas līmenis – nepilnīgas informācijas iegūšanas riska samazināšana līdz pieņemamam līmenim (kā pamats negatīvam auditora vērtējumam, piemēram, "pamatojoties uz veikto novērtējumu, nekas neliecina, ka dati varētu būt kļūdaini");

2.9. pietiekams garantijas līmenis – nepilnīgas informācijas iegūšanas riska samazināšana līdz pieņemami zemam līmenim (kā pamats pozitīvam vērtējumam, piemēram, "pamatojoties uz mūsu novērtējumu, dati nesatur būtiskas neprecizitātes");

2.10. pirmais savācējs, pārstrādātājs vai pašpārstrādātājs – juridiska vai fiziska persona, kura iepērk biodegvielas vai bioloģiskā šķidrā kurināmā ražošanā izmantojamas izejvielas un izmanto biomasu ražošanas procesā (tai skaitā biodegvielas vai bioloģiskā šķidrā kurināmā ražošanai) vai to pārdod tālāk;

2.11. brīvprātīgā shēma – shēma, kuras ietvaros tiek apliecināta biodegvielu un bioloģisko šķidro kurināmo atbilstība ilgtspējas kritērijiem un par kuras atbilstību ticamības, paredzamības un neatkarīga audita standartiem Eiropas Komisija ir pieņēmusi attiecīgu lēmumu;

2.12. nacionālā sertificēšanas shēma – atbilstības apliecināšanas sistēma par atbilstību ilgtspējības kritērijiem (gan attiecībā uz Latvijā audzētām biodegvielu un bioloģisko šķidro kurināmo ražošanas izejvielām, gan attiecībā uz Latvijā ievestām vai importētām biodegvielu un bioloģisko šķidro kurināmo ražošanas izejvielām un starpproduktiem, kuri paredzēti biodegvielu vai bioloģisko šķidro kurināmo ražošanai un patēriņam Latvijā, gan arī attiecībā uz Latvijā ievestām vai importētām biodegvielām vai bioloģiskajiem šķidrajiem kurināmajiem);

2.13. piegādātājs – šo noteikumu izpratnē komersants, kas Latvijas Republikā realizē biodegvielu vai bioloģisko šķidro kurināmo, tai skaitā degvielas mazumtirgotājs, kas realizē no degvielas vairumtirgotāja saņemto degvielu, degvielas mazumtirgotājs, kas realizē paša importēto vai no Eiropas Savienības dalībvalsts ievesto degvielu, degvielas vairumtirgotājs, kas realizē degvielu un kuram ir speciāla atļauja (licence) degvielas vairumtirdzniecībai vai speciāla atļauja (licence) apstiprināta noliktavas turētāja darbībai, vai speciāla atļauja (licence) reģistrēta saņēmēja darbībai (izņemot realizāciju atliktā akcīzes nodokļa maksāšanas režīmā);

2.14. biodegvielas vai bioloģiskā šķidrā kurināmā izejvielas audzētājs – juridiska vai fiziska persona, kas nodarbojas ar biodegvielas vai bioloģiskā šķidrā kurināmā ražošanā izmantojamo izejvielu audzēšanu;

2.15. lauksaimniecības, akvakultūras, zivsaimniecības un mežsaimniecības atlikumi – atlikumi, ko tiešā veidā rada lauksaimniecības, akvakultūras, zivsaimniecības un mežsaimniecības nozarēs, neietverot atlikumus, kas radušies saistītajās nozarēs vai pārstrādē;

2.16. neliela netiešas zemes izmantošanas maiņas riska biodegviela un bioloģiskais šķidrais kurināmais – biodegviela un bioloģiskais šķidrais kurināmais, kas ražots saskaņā ar šajos noteikumos noteiktajiem biodegvielas un bioloģiskā šķidrā kurināmā ilgtspējas kritērijiem un kam izejvielas ir ražotas tādās shēmās, kuras samazina ražošanas pārvietošanu ar biodegvielas un bioloģiskā šķidrā kurināmā ražošanu nesaistītiem nolūkiem;

2.17. lignocelulozes materiāls – materiāls, ko veido lignīns, celuloze un hemiceluloze (piemēram, mežos iegūta biomasa, kokaugu enerģētiskās kultūras un ar mežsaimniecību saistītu nozaru atlikumi un atkritumi);

2.18. nepārtikas celulozes materiāls – izejvielas, kas galvenokārt sastāv no celulozes un hemicelulozes un kam ir zemāks lignīna saturs nekā lignocelulozes materiālam, kurš ietver pārtikas un lopbarības kultūraugu atlikumus (piemēram, salmi, stublāji, sēnalas un čaumalas), zālaugu enerģētiskos kultūraugus ar zemu cietes saturu (piemēram, airene, klūdziņprosa, miskante, Spānijas niedre un virsaugi pirms un pēc galvenajiem kultūraugiem), rūpniecības atlikumus (tostarp no pārtikas un lauksaimniecības kultūraugiem pēc augu eļļu, cukuru, cietes un proteīnu ekstrakcijas) un materiālus no bioatkritumiem;

2.19. atkritumi – priekšmeti un vielas, kas uzskatāmi par atkritumiem Atkritumu apsaimniekošanas likuma izpratnē. Par atkritumiem šo noteikumu izpratnē nav uzskatāmas vielas, kas tīši pārveidotas vai piesārņotas, lai tās varētu izmantot biodegvielas vai bioloģiskā šķidrā kurināmā ražošanai;

2.20. cieti saturoši kultūraugi – kultūraugi, galvenokārt labība (neatkarīgi no tā, vai tiek izmantoti tikai graudi vai viss augs, piemēram, zaļbarības kukurūza), bumbuļi, sakņaugi (piemēram, kartupeļi, topinambūri, batātes, manioka un jamss) un bumbuļsīpoli (piemēram, taro un kolokāzija);

2.21. pārstrādes atlikumi – materiāls, kas nav galaprodukts, kuru ražošanas procesā tieši vēlas iegūt, tas nav ražošanas procesa pamatmērķis, un process nav apzināti modificēts, lai to ražotu;

2.22. no atjaunojamiem energoresursiem iegūta nebioloģiskas izcelsmes šķidrā vai gāzveida transporta degviela – šķidrā vai gāzveida degviela, kura nav biodegviela un kuras energoietilpību rada atjaunojamie energoresursi, izņemot biomasu, un kuru var izmantot kā transporta enerģiju.

II. Ilgtspējas kritēriji

3. Biodegvielas un bioloģiskie šķidrie kurināmie, kas tiek iegūti Latvijas Republikā, ievesti patēriņam Latvijas Republikā no citas Eiropas Savienības dalībvalsts vai importēti no trešajām valstīm un kas var tikt izmantoti valsts mērķa sasniegšanā – panākt, lai no atjaunojamiem energoresursiem iegūtas enerģijas īpatsvars transporta enerģijas bruto galapatēriņā Latvijā 2020. gadā ir vismaz 10 procenti (turpmāk – valsts mērķis), – vai likumā "Par piesārņojumu" noteiktā transporta enerģijas aprites cikla siltumnīcefekta gāzu emisiju intensitātes samazināšanā, atbilst ilgtspējas kritērijiem, ja tiek izpildīti šādi nosacījumi:

3.1. ir izpildītas šo noteikumu 5., 6., 7., 8., 8.1, 8.2 un 9. punktā minētās prasības;

3.2. tie uzrāda siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanas potenciālu saskaņā ar šo noteikumu 10.punktu.

4. Šo noteikumu 3.1.apakšpunkts neattiecas uz biodegvielām un bioloģiskajiem šķidrajiem kurināmajiem, kas ražoti no atkritumiem vai atlikumiem, kuri nav lauksaimniecības, akvakultūras, zivsaimniecības un mežsaimniecības atlikumi.

5. Biodegvielas, kas tiek izmantotas valsts mērķa sasniegšanā vai likumā "Par piesārņojumu" noteiktā transporta enerģijas aprites cikla siltumnīcefekta gāzu emisiju intensitātes samazināšanā, un bioloģiskais šķidrais kurināmais nedrīkst būt ražots no izejvielām, kuras iegūtas zemes platībās ar augstu bioloģisko daudzveidību, tas ir, zemē, kurai bija piešķirts viens no turpmāk minētajiem statusiem 2008. gada janvārī vai pēc tam, neatkarīgi no tā, vai zeme joprojām ir šādi klasificēta:

5.1. pirmatnēji meži un citas mežu zemes – meži un citas mežu zemes, kurās ir sastopamas endēmiskas sugas un nav skaidri konstatējama cilvēku darbība, un kuru ekoloģiskie procesi nav nopietni traucēti;

5.2. Saeimas vai Ministru kabineta izveidotas īpaši aizsargājamas dabas teritorijas – dabas parki, dabas rezervāti, nacionālie parki, dabas liegumi, aizsargājamo ainavu apvidi un dabas pieminekļi;

5.3. īpaši aizsargājamo sugu un īpaši aizsargājamo biotopu mikroliegumi un teritorijas, kurās aizsargā reti sastopamas, apdraudētas vai izmirstošas ekosistēmas, biotopus vai sugas, kas par tādām ir atzītas starptautiskos nolīgumos vai iekļautas starpvaldību organizāciju vai Starptautiskās dabas aizsardzības organizācijas sastādītajos sarakstos, un par aizsargājamiem tās ir atzītas ar Eiropas Savienības vai Latvijas normatīvajiem aktiem;

5.4. pļavas ar augstu bioloģisko daudzveidību, kas ir iekļautas Eiropas nozīmes aizsargājamo dabas teritoriju sarakstā (Natura 2000), vai platības, kas deklarētas atbalstam pasākuma "Agrovides maksājumi" apakšpasākumā "Bioloģiskās daudzveidības uzturēšana zālājos" saskaņā ar normatīvajiem aktiem par valsts un Eiropas Savienības lauku attīstības atbalsta piešķiršanu vides un lauku ainavas uzlabošanai un kas ir klasificējamas vienā no šādiem veidiem:

5.4.1. dabiskas pļavas – pļavas, kuras arī bez cilvēku iejaukšanās būtu pļavas un kuras palīdz saglabāt vietējo sugu sastāvu, kā arī ekoloģiskos parametrus un procesus;

5.4.2. pļavas, kas nav dabiskas pļavas, – pļavas, kuras bez cilvēku iejaukšanās vairs nebūtu pļavas un kuras ir bagātas ar dažādām augu sugām un nav noplicinātas, ja vien nav pierādījumu, ka šīm platībām ir nepieciešama izejvielu novākšana, lai saglabātu pļavu statusu.

6. Šo noteikumu 5. punktā minētās izejvielas var iegūt no zemes platībām, kas atrodas šo noteikumu 5.2., 5.3. un 5.4. apakšpunktā minētajās teritorijās, ja to ieguve nav pretrunā ar īpaši aizsargājamās dabas teritorijas vai mikroliegumus regulējošiem normatīvajiem aktiem un ir nepieciešama bioloģiskās daudzveidības uzturēšanai šajās teritorijās. Dabas aizsardzības pārvalde nodrošina atvērtos ģeotelpiskos datus par šo noteikumu 5.2., 5.3. un 5.4. apakšpunktā minētajām teritorijām un iesniedz tos Lauku atbalsta dienestā pēc pieprasījuma.

7. Biodegvielas, kas tiek izmantotas valsts mērķa sasniegšanā vai likumā "Par piesārņojumu" noteiktā transporta enerģijas aprites cikla siltumnīcefekta gāzu emisiju intensitātes samazināšanā, un bioloģiskā šķidrā kurināmā ražošanā izmantotā lauksaimniecības un mežsaimniecības izcelsmes biomasa nedrīkst būt iegūta no zemes platībām ar augstu oglekļa koncentrāciju, tas ir, no zemes, kurai līdz 2008. gada 31. janvārim bija piešķirts viens no šādiem statusiem un kurai vairs nav šā statusa:

7.1. pastāvīga mežaudze – platība, kura aizņem vairāk nekā vienu hektāru un kurā koku augstums pārsniedz piecus metrus un lapotnes segums – 30 % vai kurā augošie koki var sasniegt šos rādītājus in situ;

7.2. platība, kura aizņem vairāk nekā vienu hektāru un kurā koku augstums pārsniedz piecus metrus un lapotnes segums – 10–30 % vai kurā augošie koki var sasniegt šos rādītājus in situ, ja šīs platības oglekļa koncentrācija pirms un pēc pārveidošanas ir tāda, ka, piemērojot šo noteikumu 1.pielikumā minēto metodoloģiju, tiek izpildīti šo noteikumu 11.punktā minētie nosacījumi;

7.3. mitrāji, kas ir zeme, ko klāj ūdens vai kas ir piesātināta ar ūdeni nepārtraukti vai ievērojamu gada daļu – ne mazāk kā deviņus mēnešus gadā.

8. Šo noteikumu 7.punktā minētās prasības nepiemēro, ja laikā, kad tika iegūta lauksaimniecības un mežsaimniecības izcelsmes biomasa, zemei bija tāds pats statuss kā 2008.gada janvārī.

8.1 (Punkts stājas spēkā 01.01.2024. un iekļauts noteikumu redakcijā uz 01.01.2024.; sk. 35. punktu)

8.2 Biodegvielas, kas tiek izmantotas valsts mērķa sasniegšanā vai likumā "Par piesārņojumu" noteiktā transporta enerģijas aprites cikla siltumnīcefekta gāzu emisiju intensitātes samazināšanā, un bioloģiskā šķidrā kurināmā ražošanā izmantotās lauksaimniecības izejvielas, ko audzē Eiropas Savienībā, ir jāiegūst saskaņā ar prasībām un standartiem, kas noteikti Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulas (ES) Nr. 1306/2013 par kopējās lauksaimniecības politikas finansēšanu, pārvaldību un uzraudzību un Padomes Regulu (EEK) Nr. 352/78, (EK) Nr. 165/94, (EK) Nr. 2799/98, (EK) Nr. 814/2000, (EK) Nr. 1290/2005 un (EK) Nr. 485/2008 atcelšanu II pielikuma sadaļā "Vide, klimata pārmaiņas, zemes labi lauksaimniecības apstākļi" un sadaļas "Sabiedrības veselība, dzīvnieku veselība un augu veselība" pēdējā punktā (SMR 10), un tām jāatbilst lauksaimniecības un vides apstākļu prasību minimumam, kas noteikts saskaņā ar minētās regulas 94. pantu.

9. Lauksaimniecības izcelsmes biomasai, kas iegūta Latvijas Republikas teritorijā un izmantota biodegvielu un bioloģisko šķidro kurināmo ražošanai, jābūt iegūtai no lauksaimniecībā izmantojamās zemes, par kuru ir tiesības saņemt vienoto platību maksājumu un par kuru kārtējā gadā pieteikums vienotajam platību maksājumam ir iesniegts, izmantojot elektronisko pieteikšanās sistēmu.

10. Emisiju ietaupījumam no biodegvielu un bioloģiskā šķidrā kurināmā izmantošanas ir jābūt vismaz 60 %, ja minētās biodegvielas un bioloģiskais kurināmais tiek ražots iekārtās, kuru ekspluatācija ir sākta pēc 2015. gada 5. oktobra. Ja iekārta bija ekspluatācijā 2015. gada 5. oktobrī vai pirms minētās dienas, minētajam emisiju ietaupījumam no 2018. gada 1. janvāra jābūt vismaz 50 %. Iekārta ir ekspluatācijā, ja notikusi fiziska biodegvielas vai bioloģiskā šķidrā kurināmā ražošana.

11. Siltumnīcefekta gāzu emisiju faktisko vērtību un siltumnīcefekta gāzu emisiju ietaupījumu no biodegvielu un bioloģiskā šķidrā kurināmā izmantošanas aprēķina saskaņā ar šo noteikumu 1., 2., 3., 4. un 5. pielikumu, ņemot vērā šādus nosacījumus:

11.1. ja siltumnīcefekta gāzu emisiju ietaupījumu standartvērtība biodegvielas ražošanas metodei ir noteikta šo noteikumu 2. pielikumā un ja šo noteikumu 1. pielikumā minētā el vērtība šīm biodegvielām vai bioloģiskajiem šķidrajiem kurināmajiem ir aprēķināta saskaņā ar šo noteikumu 1. pielikuma 10. punktu un ir vienāda ar vai mazāka par nulli, tad izmanto šo noteikumu 2. pielikumā minēto standarta siltumnīcefekta gāzu emisijas ietaupījuma vērtību;

11.2. izmanto faktisko vērtību, kas aprēķināta saskaņā ar šo noteikumu 1. pielikumā noteikto metodi; vai

11.3. izmanto vērtību, ko aprēķina kā šo noteikumu 1. pielikuma 3. punktā minētās formulas vērtību summu, kur šo noteikumu 3., 4., 5. un 9. pielikumā minētās standarta siltumnīcefekta gāzu emisijas vērtības var izmantot kā dažas formulas vērtības, bet faktiskās vērtības, ko aprēķina saskaņā ar šo noteikumu 1. pielikumā izklāstīto metodoloģiju – kā pārējās formulas vērtības.

III. Atbilstības apliecināšana

12. Biodegvielas un bioloģiskie šķidrie kurināmie, kas tiek ražoti Latvijā vai tiek ievesti patēriņam Latvijas Republikā no Eiropas Savienības dalībvalstīm vai importēti no trešajām valstīm, tiek uzskatīti par atbilstošiem ilgtspējības kritērijiem, ja šī atbilstība ir apliecināta:

12.1. divpusēja vai daudzpusēja līguma ietvaros, ko Eiropas Savienība ir noslēgusi ar trešo valsti un kurā ir ietverti nosacījumi par biodegvielu un bioloģisko šķidro kurināmo ilgtspējības kritērijiem;

12.2. brīvprātīgās shēmas ietvaros, kuru ir apstiprinājusi Eiropas Komisija;

12.3. nacionālās sertificēšanas sistēmas ietvaros;

12.4. Latvijas nacionālās sertificēšanas shēmas ietvaros.

12.1 Biodegviela un bioloģiskais šķidrais kurināmais, kas iegūts saskaņā ar šajos noteikumos noteiktajiem nosacījumiem, var tikt izmantots valsts mērķa sasniegšanā vai likumā "Par piesārņojumu" noteiktā transporta enerģijas aprites cikla siltumnīcefekta gāzu emisiju intensitātes samazināšanā, arī pamatojoties uz citiem šajos noteikumos nenoteiktajiem pierādījumiem par to atbilstību ilgtspējas kritērijiem.

13. Latvijā ievestu vai importētu biodegvielu un bioloģisko šķidro kurināmo ražošanas izejvielu atbilstību ilgtspējības kritērijiem un Latvijā ievestu vai importētu biodegvielu un bioloģisko šķidro kurināmo ražošanas izejvielu un starpproduktu, kuri paredzēti biodegvielu vai bioloģisko šķidro kurināmo ražošanai, atbilstību ilgtspējības kritērijiem apliecina šo noteikumu 12.1., 12.2. un 12.3.apakšpunktā minētajos atbilstības apliecināšanas veidos.

13.1 Lai pamatotu, ka piegādes ķēde, kas ietver visus biodegvielas aprites posmus, sākot no izejvielu ieguves līdz biodegvielas piejaukšanai degvielai un tās nodošanai galapatēriņam transportā, atbilst ilgtspējas kritērijiem, izejvielu vai starpproduktu audzētājs, pirmais savācējs, pārstrādātājs, pašpārstrādātājs vai piegādātājs izmanto masas bilances sistēmu, kurā ir iespējams:

13.1 1. apvienot sūtījumu partijas ar atšķirīgām izejvielu vai biodegvielu ilgtspējas īpašībām;

13.1 2. pieprasīt informāciju par šo apvienoto sūtījumu partiju ilgtspējas īpašībām un apjomiem, kam aizvien jābūt atkarīgiem no maisījuma;

13.1 3. nodrošināt, ka visu no maisījumiem izņemto sūtījumu partiju summai ir tādas pašas ilgtspējas īpašības un tās ir tādos pašos daudzumos kā attiecīgajai visu maisījumam pievienoto sūtījumu partiju summai.

13.2 Lai šo noteikumu 12.2. apakšpunktā minēto brīvprātīgo shēmu atzītu par atbilstīgu ticamības, paredzamības un neatkarīga audita standartiem, Eiropas Komisijā tiek iesniegts atzīšanas pieteikums, kurā iekļauj informāciju par sistēmas ietvaros īstenojamo dokumentācijas pārvaldību, piemērotajiem neatkarīgā audita standartiem un masu bilances sistēmas pārbaudi, ko veic vienlaikus ar shēmas kritēriju ievērošanas pareizības pārbaudi.

13.3 Katru gadu līdz 30. aprīlim brīvprātīgās shēmas tīmekļvietnē tiek publicēts saraksts ar tām neatkarīgajām sertificēšanas institūcijām, kuras šo noteikumu 12.2. apakšpunktā minētās brīvprātīgās shēmas ietvaros izmanto neatkarīga audita veikšanai, par katru sertifikācijas institūciju norādot, kurā Eiropas Savienības dalībvalsts akreditācijas institūcijā šī sertificēšanas institūcija ir akreditēta un kura institūcija uzrauga šīs sertificēšanas institūcijas darbību.

13.4 Šo noteikumu 12.2. apakšpunktā minētās brīvprātīgās shēmas ietvaros katru gadu līdz 30. aprīlim Eiropas Komisijā iesniedz ziņojumu, kurā iekļauj šādu informāciju:

13.4 1. auditu neatkarība, kārtība un biežums, kāds norādīts gan shēmas dokumentācijā brīdī, kad Eiropas Komisija pieņēma lēmumu par attiecīgās shēmas atbilstību ticamības, paredzamības un neatkarīga audita standartiem, gan saistībā ar nozares paraugpraksi;

13.4 2. neatbilstības konstatēšanas un risināšanas metožu pieejamība, kā arī pieredze un pārredzamība to piemērošanā, jo īpaši situācijās, kad shēmas dalībnieki ir veikuši vai varētu būt veikuši nopietnus pārkāpumus;

13.4 3. pārredzamība, jo īpaši shēmas pieejamība, tulkojumu nodrošinājums valodās, ko lieto izejvielu izcelsmes valstīs un reģionos, sertificētu uzņēmumu saraksta un attiecīgo sertifikātu pieejamība, kā arī revidentu ziņojumu pieejamība;

13.4 4. ieinteresēto personu iesaiste, jo īpaši apspriešanās ar iedzīvotājiem un vietējām kopienām, ko veic pirms lēmuma pieņemšanas par shēmas izstrādi un pārskatīšanu, kā arī revīzijas laikā, un atbilde uz viņu sniegto ieguldījumu;