Vispārīgie teritorijas plānošanas, izmantošanas un apbūves noteikumi

84. Plānotajām ielām un ceļiem blīvas apbūves teritorijās maksimāli pieļaujamais strupceļa garums ir 150 m. Ja strupceļa garums pārsniedz 50 m, ierīko apgriešanās laukumu. Apgriešanās laukumu parametrus nosaka tādā apmērā, lai tiktu nodrošināta glābšanas un tehniskās palīdzības autotransporta netraucēta apgriešanās.

6.2. Ielu iedalījums

85. Pilsētas vai ciema ielu tīklu veido kā vienotu, dažādu kategoriju ielu hierarhiski sakārtotu sistēmu, ievērojot šajos noteikumos paredzēto dalījumu.

86. Ielas pēc to funkcijām un nozīmes iedala šādi:

86.1. galvenā iela (B kategorija) – valsts galveno vai reģionālo autoceļu sākums, turpinājums vai beigas ar dominējošu savienošanas funkciju un pakārtotu piekļūšanas funkciju. Šādu ielu izbūvē noteicošā ir savienošanas funkcijas īstenošana un atbilstošu kvalitātes prasību ievērošana;

86.2. maģistrālā iela (C kategorija) – nodrošina savienošanas un piekļūšanas funkciju. Šādu ielu izbūvē noteicošā ir savienošanas funkcijas kvalitātes prasību ievērošana;

86.3. pilsētas vai ciema nozīmes iela (D kategorija) – nodrošina piekļūšanu atsevišķiem zemesgabaliem, noteiktās diennakts stundās var veikt arī savienošanas funkciju;

86.4. vietējas nozīmes iela (E kategorija) – nodrošina uzturēšanās funkciju, pakārtoti veicot arī piekļūšanas funkciju. Šādu ielu izbūvē noteicošā ir uzturēšanās funkcijas kvalitātes prasību ievērošana.

87. Ielu tehniskos parametrus nosaka atkarībā no ielas kategorijas, ņemot vērā konkrētās apdzīvotās vietas telpiskās struktūras īpatnības (piemēram, šauras maģistrālās ielas vēsturisko centru apbūvē vai plašas ielu sarkanās līnijas perifērijas teritorijās).

6.3. Ielu sarkanās līnijas

88. (Svītrots ar MK 13.10.2020. noteikumiem Nr. 630)

89. Ielu sarkanās līnijas nosaka atbilstoši katras ielas kategorijai. Vienai ielai tās dažādos posmos var būt arī dažādas kategorijas ar atšķirīgu sarkano līniju platumu.

90. Esošo un plānoto ielu sarkanās līnijas nosaka teritorijas plānojuma vai lokālplānojuma apbūves noteikumos vai detālplānojuma teritorijas izmantošanas un apbūves nosacījumos un atkarībā no detalizācijas pakāpes attēlo grafiskajā daļā.

91. (Svītrots ar MK 13.10.2020. noteikumiem Nr. 630)

6.4. Ielu un autoceļu pievienojumi (pieslēgumi)

92. Vietējo ielu tīklu plāno tā, lai tas iekļautos pilsētas vai ciema kopējā ielu un ceļu tīklā un nodrošinātu optimālas piekļūšanas iespējas katrai esošai un plānotai zemes vienībai.

93. Apbraucamos ceļus, kas plānoti tranzīta satiksmes plūsmu novir­zīšanai no pilsētas vai ciema centra vai dzīvojamās apbūves teritorijas, veido bez tiešiem pieslēgumiem dzīvojamās apbūves teritorijām.

94. Lauku teritorijā pievienojumu autoceļiem plāno prioritārā secībā:

94.1. vispirms izvērtē iespēju veidot pievienojumu zemākas funkcijas un nozīmes pašvaldības autoceļam;

94.2. ja nav iespējams veidot pievienojumu pašvaldības autoceļam, veido pievienojumu valsts autoceļam, prioritāri izvērtējot iespēju pievienoties zemākas nozīmes valsts autoceļam.

95. Pilsētās un ciemos piebrauktuvju un caurbrauktuvju pieslēgumus pie maģistrālajām un vietējas nozīmes ielām paredz atbilstoši normatīvo aktu prasībām satiksmes jomā. Minimālos attālumus no ielu krustojumiem līdz piebrauktuvju un caurbrauktuvju pieslēgumiem pie ielu brauktuvēm nosaka pašvaldība atkarībā no ielas kategorijas.

96. Brauktuvju noapaļojumu rādiusus pie ielu un ceļu krustojumiem, kā arī pieslēgumos pie autoceļiem projektē, ievērojot normatīvo aktu prasības satiksmes jomā. Ielās, kas paredzētas sabiedriskā transporta un kravas transporta kustībai, ņem vērā šo transporta līdzekļu gabarītus.

97. Veicot ielu pārbūvi esošās apbūves teritorijās un pilsētu vēsturiskajos centros, brauktuvju noapaļojumu rādiusu minimālos lielumus var samazināt atbilstoši esošajai situācijai.

6.5. Ietves un gājēju ceļi

98. Projektējot un izbūvējot ietves, ievēro vides piekļūstamības prasības.

99. Ietves un gājēju ceļus plāno iespējami attālināti no ielu un autoceļu brauktuvēm, lai pasargātu gājējus no transportlīdzekļu radītā piesārņojuma (piemēram, trokšņa, gaisa vibrācijas, dubļiem un aerosoliem).

100. Ietves platumu nosaka tā, lai, izvietojot uz ietves citas konstrukcijas (piemēram, pieturas, stabus, reklāmas), gājēju kustībai pieejamā daļa nebūtu mazāka par 1,2 m.

101. Projektējot gājēju ielas pilsētu vēsturiskajos centros, ietves var paredzēt vienā līmenī ar brauktuvi, iezīmējot robežu ar atšķirīgas faktūras un krāsojuma ieseguma materiāliem, ciktāl tas nav pretrunā ar kultūras pieminekļu aizsardzības prasībām.

102. Gājēju ceļi atbilst šādām vides piekļūstamības prasībām:

102.1. gājēju ceļa platums – ne mazāks par 1,2 m, tā iesegums – no cieta un jebkuros laikapstākļos neslīdoša materiāla;

102.2. gājēju ceļa robeža ir skaidri saskatāma un sataustāma. To nodrošina, izmantojot marķējumu, atšķirīgas krāsas vai reljefa iesegumu.

6.6. Gājēju pārejas un tuneļi

103. (Svītrots ar MK 12.11.2024. noteikumiem Nr. 711)

104. (Svītrots ar MK 12.11.2024. noteikumiem Nr. 711)

105. (Svītrots ar MK 12.11.2024. noteikumiem Nr. 711)

106. (Svītrots ar MK 12.11.2024. noteikumiem Nr. 711)

107. (Svītrots ar MK 12.11.2024. noteikumiem Nr. 711)

6.7. Sabiedriskā transporta pieturvietas

108. (Svītrots ar MK 12.11.2024. noteikumiem Nr. 711)

109. (Svītrots ar MK 12.11.2024. noteikumiem Nr. 711)

6.8. Velosipēdu ceļi

110. Paredzot jaunus velosipēdu ceļus (arī apvienotos gājēju un velosipēdu ceļus), to izvietojumu plāno pēc iespējas attālināti no ielu un autoceļu brauktuvēm, lai pasargātu velobraucējus un gājējus no transportlīdzekļu radītā piesārņojuma (piemēram, trokšņa, gaisa vibrācijas vai dubļiem) un nepasliktinātu ceļu satiksmes drošību.

111. Plānojot ielu un autoceļu brauktuvju malās atsevišķas joslas velosatiksmei, tām paredz pietiekamu teritoriju, ievērojot drošības noteikumus un normatīvo aktu prasības satiksmes jomā.

7. Vispārīgās prasības apbūvei

7.1. Apbūves parametri

112. Galvenie apbūvi raksturojošie parametri ir apbūves blīvums, apbūves intensitāte, brīvās zaļās teritorijas rādītājs un apbūves augstums.

113. Apbūves parametri nav attiecināmi uz tām zemes vienībām, kas paredzētas tikai inženiertehniskās apgādes tīklu un to objektu izbūvei, kā arī transporta infrastruktūras objektu, piemēram, autoceļu, dzelzceļu, satiksmes pārvadu vai tiltu, izbūvei.

114. Apbūves blīvums ir apbūvētās teritorijas (visu ēku apbūves laukuma summa) attiecība pret zemes vienības platību attiecīgajā funkcionālajā zonā. To izsaka procentos un aprēķina, izmantojot šādu formulu:

A – apbūves blīvums (procentos);

L – visu ēku apbūves laukumu summa (m2);

Z – zemes vienības platība attiecīgajā funkcionālajā zonā (m2).

115. Ja zemes vienībā ietilpst arī ūdensobjekti vai to daļas, apbūves blīvumu aprēķina attiecībā pret visas zemes vienības platību.

116. Apbūves intensitāte ir ēku virszemes stāvu platības summas attiecība pret zemes vienības platību attiecīgajā funkcionālajā zonā. To izsaka procentos un aprēķina, izmantojot šādu formulu:

I – apbūves intensitāte (procentos);

S – visu ēku virszemes stāvu platību summa (m2);

Z – zemes vienības platība attiecīgajā funkcionālajā zonā (m2).

116.1 Ja zemes vienības daļai noteikta funkcionālā zona – dabas un apstādījumu teritorija (DA) –, būvvalde vai institūcija, kas pilda būvvaldes funkcijas, var iekļaut šīs teritorijas platību apbūves intensitātes aprēķinā visai zemes vienībai.

117. Brīvā zaļā teritorija ir zemes vienības neapbūvētā platība, un to aprēķina, izmantojot šādu formulu:

B – brīvā zaļā teritorija (m2);

Z – zemes vienības platība (m2);

L1 – visu ēku apbūves laukumu summa (m2);

L2 – piebraucamo ceļu aizņemtā platība (m2);

L3 – autostāvvietu aizņemtā platība (m2).

118. Brīvo zaļo teritoriju raksturo brīvās zaļās teritorijas rādītājs. To nosaka procentos kā brīvās zaļās teritorijas attiecību pret visu apbūvēto teritoriju summu un aprēķina, izmantojot šādu formulu:

b – brīvās zaļās teritorijas rādītājs (procentos);

B – brīvā zaļā teritorija (m2);

Z – zemes vienības platība (m2).

119. Ja pašvaldība nosaka brīvās zaļās teritorijas rādītāju, teritorijas plānojumā var piemērot koeficientu, precizējot teritorijas, kuras atļauts ieskaitīt brīvajā zaļajā teritorijā.

120. Apbūves augstumu nosaka, ņemot vērā konkrētās teritorijas izmantošanas veidu. Apbūves augstuma aprobežojumus var noteikt gan metros, gan pēc virszemes stāvu skaita. Pašvaldība var noteikt maksimālos un minimālos apbūves augstuma aprobežojumus.

121. Nosakot maksimālo apbūves augstumu lidlauka teritorijas tuvumā, ievēro normatīvo aktu prasības civilās aviācijas jomā.

122. Pilsētu un ciemu vēsturiskās apbūves teritorijās nosaka tādus apbūves parametrus, kurus ir iespējams ievērot, saglabājot esošās apbūves raksturu.

122.1 Teritorijas plānojumā vai lokālplānojumā var paredzēt palielinātu stāvu skaitu (apbūves augstumu) atļautajiem papildizmantošanas veidiem mazstāvu dzīvojamās apbūves teritorijās un samazinātu stāvu skaitu (apbūves augstumu) – daudzstāvu dzīvojamās apbūves teritorijās. Nacionālo interešu objektiem pieļaujamas atkāpes no teritorijas plānojumā vai lokālplānojumā noteiktajiem apbūves parametriem, ciktāl tas nav pretrunā ar citiem normatīvajiem aktiem.

7.2. Būvju augstums

123. Būves augstumu mēra no zemes planējuma atzīmes ielas fasādes vai galvenās ieejas pusē. Mainīgos reljefa apstākļos, kā arī blīvas vēsturiskās apbūves teritorijās augstumu nosaka atbilstoši konkrētajai situācijai.

124. Augstuma ierobežojumi nav attiecināmi uz arhitektoniskām un tehniskām izbūvēm (virsgaismām, skursteņiem, torņiem, karogu mastiem, elektronisko sakaru objektiem, vējrādītājiem, zibens novadītājiem un citiem līdzīga rakstura elementiem), izņemot izbūves lidostu tuvumā, kurām piemērojami speciālie aviācijas nozari regulējošie normatīvie akti un par kurām saņemams atbildīgās institūcijas saskaņojums.

125. (Svītrots ar MK 13.10.2020. noteikumiem Nr. 630)

7.3. Pagalmi

126. Plānojot daudzdzīvokļu māju pagalmus, paredz nepieciešamos labiekārtojuma elementus, tai skaitā bērnu rotaļu laukumus, pieaugušo atpūtas vietas, laukumus atkritumu konteineru izvietošanai un iedzīvotājiem nepieciešamās autostāvvietas.

127. Plānojot, apbūvējot vai labiekārtojot daudzdzīvokļu māju pagalmus, nodrošina brīvu operatīvo dienestu transporta piekļuvi, kā arī netraucētu inženierapgādes tīklu un objektu apkalpi.

128. Pašvaldība var noteikt papildu prasības pagalmu izmantošanai un labiekārtojumam.

7.4. Būvlaides

129. Pilsētās un ciemos būvlaidi nosaka kā minimālo vai maksimālo attālumu no ielas sarkanās līnijas līdz apbūvei. Esošajās apbūves teritorijās ievēro iedibināto būvlaidi, ja vien tā neatrodas sarkanajās līnijās.

130. Apbūves teritorijās, kur nav izveidots ielu tīkls vai iedibināta būvlaide, starp ielas sarkano līniju un būvlaidi ievēro šādus minimālos attālumus:

130.1. maģistrālajām ielām, pilsētas vai ciema nozīmes ielām – ne mazāk kā 6 m;

130.2. vietējas nozīmes ielām, piebrauktuvēm, gājēju ielām un ceļiem – ne mazāk kā 3 m.

131. Lauku teritorijās būvlaidi nosaka kā attālumu no autoceļa aizsargjoslas. Būvlaide var sakrist ar ceļa aizsargjoslu, bet nevar būt mazāka par to, izņemot gadījumus, ja tas nepieciešams transporta infrastruktūras un apkalpes objektu būvniecībai, kā arī inženiertehniskās apgādes tīklu un objektu izvietošanai.

131.1 Ja tiesisko vai faktisko apstākļu, tai skaitā esošu inženiertīklu, dēļ nav iespējams ievērot noteiktās būvlaides, būvvalde vai institūcija, kas pilda būvvaldes funkcijas, var saskaņot atkāpes no tās.

7.5. Apbūves atbilstība zemes vienības robežām

132. Jaunbūvējamās būves izvieto ne tuvāk par 4 m no zemes vienības robežām. Šo attālumu var samazināt, ja blakus esošā zemes vienība pieder tam pašam īpašniekam vai ja saņemts blakus esošās zemes vienības īpašnieka saskaņojums.

133. Šo noteikumu 132. punkts nav attiecināms uz:

133.1. transporta inženierbūvēm un ar tām saistīto infrastruktūru, termināļiem;

133.2. inženiertīkliem un to objektiem, tai skaitā inženiertīklu pievadiem;

133.3. hidrotehniskām būvēm (dambjiem, aizsprostiem, moliem un līdzīga rakstura objektiem);

133.4. inženierbūvēm, kuras nav augstākas par 1,6 metriem;

133.5. žogiem, tai skaitā mūriem, neatkarīgi no to augstuma.

133.1 (Svītrots ar MK 12.11.2024. noteikumiem Nr. 711)

7.6. Redzamības brīvlauki

134. Lai nodrošinātu labu pārredzamību un satiksmes drošību, zemes vienībās pie ielu un ceļu krustojumiem ievēro redzamības brīvlaukus.

135. Zemes vienības daļā, ko veido redzamības brīvlauki, aizliegts izvietot būves, tai skaitā žogus, paviljonus, kioskus, stendus, reklāmas objektus, kā arī ierīkot stādījumus, kas ir augstāki par 0,8 m. Šī prasība neattiecas uz esošo vēsturisko centru apbūves teritoriju un pilsētbūvniecības pieminekļiem.

7.7. Attālumi starp būvēm

136. (Svītrots ar MK 12.11.2024. noteikumiem Nr. 711)

137. Teritorijas plānojuma vai lokālplānojuma apbūves noteikumos var noteikt prasības attālumiem starp būvēm, kā arī no būvēm un labiekārtojuma elementiem līdz kokiem un krūmiem.

7.8. Būves dzīvniekiem

138. Pilsētās un ciemos lauksaimniecības dzīvniekiem paredzētās būves var izvietot tikai teritorijas plānojumā vai lokālplānojumā noteiktajās teritorijās, ievērojot šādus nosacījumus:

138.1. lauksaimniecības dzīvniekiem paredzētas būves nedrīkst ierīkot publiskās apbūves teritorijās un daudzdzīvokļu māju apbūves teritorijās;

138.2. tiek nodrošinātas veterinārās un higiēniskās prasības, kā arī veikti pasākumi aizsardzībai pret troksni, smakām un citiem negatīviem faktoriem.

139. Pasākumus aizsardzībai pret troksni, smakām un citiem negatīviem faktoriem nodrošina tajā zemes vienībā, kurā atrodas lauksaimniecības dzīvnieku turēšanai paredzētās būves, neradot apgrūtinājumus blakus esošo zemes vienību īpašniekiem.

140. Plānojot jaunas lauksaimniecības dzīvnieku turēšanai paredzētas būves, ievēro šādus minimālos attālumus no tuvākās esošās dzīvojamās ēkas vai publiskās būves līdz lauksaimniecības dzīvnieku turēšanas būvei:

140.1. 50 m – ja būve paredzēta, lai vienlaikus turētu līdz 20 dzīvnieku vienībām;

140.2. 100 m – ja būve paredzēta, lai vienlaikus turētu 21 līdz 50 dzīv­nieku vienību;

140.3. 300 m – ja būve paredzēta, lai vienlaikus turētu 51 līdz 500 dzīv­nieku vienību;

140.4. 500 m – ja būve paredzēta, lai vienlaikus turētu vairāk par 501 dzīvnieku vienībām.

141. Šo noteikumu 140.punktā minētie attālumi jāievēro arī gadījumos, ja esošo lauksaimniecības dzīvnieku turēšanai paredzēto būvju tuvumā tiek plānota jauna dzīvojamā vai publiskā apbūve.

142. Šo noteikumu 140. punktā minētos attālumus var samazināt, ja lauksaimniecības dzīvnieku turēšanai paredzētās būves un dzīvojamā apbūve atrodas vienā zemes vienībā vai uz vairākām blakus esošām zemes vienībām, kas pieder vienam īpašniekam, vai ir saņemts blakus esošās zemes vienības īpašnieka (vai tuvākās būves īpašnieka) rakstveida saskaņojums.

143. (Svītrots ar MK 01.10.2019. noteikumiem Nr. 461)

7.9. Aizsardzība pret trokšņiem un piesārņojumu

144. Plānojot inženierbūves, kas atbilst vispārīgajos būvnoteikumos noteiktā inženierbūvju iedalījuma III grupai, transporta un loģistikas objektus, rūpnieciskās ražošanas un pārstrādes uzņēmumus, tai skaitā derīgo izrakteņu ieguves vietas, atkritumu poligonus, biogāzes koģenerācijas stacijas un citus līdzīga rakstura objektus, kā arī potenciālus rūpniecisko avāriju riska objektus, teritorijas plānojumā vai lokālplānojumā nosaka vai detālplānojumā paredz:

144.1. pasākumus šādu objektu ietekmes mazināšanai uz apkārtējām teritorijām;

144.2. transporta plūsmas organizāciju, lai netiktu ietekmētas dzīvojamās un publiskās apbūves teritorijas;

144.3. drošības attālumus līdz dzīvojamai un publiskai apbūvei, nosakot tajos teritorijas izmantošanas aprobežojumus.

145. Teritorijas plānojumā un lokālplānojumā var noteikt minimālos attālumus starp potenciālajiem piesārņojumu radošiem objektiem un dzīvojamo un publisko apbūvi, tūrisma un rekreācijas objektiem.

146. Esošajās dzīvojamās un publiskās apbūves teritorijās, kā arī jauktas centra apbūves teritorijās autoceļu, dzelzceļu, lidlauku un piesārņojumu radošu objektu tuvumā pašvaldība var noteikt pasākumus trokšņa mazināšanai, piesārņojuma un citu negatīvu faktoru novēršanai tādā kārtībā un apjomā, kā to nosaka normatīvie akti vides aizsardzības jomā.

147. Plānojot jaunas vai paplašinot esošās dzīvojamās un publiskās apbūves teritorijas, tās paredz vietās, kur autoceļu, dzelzceļu un lidlauku, kā arī piesārņojošo objektu ietekme nepārsniedz piesārņojuma robežlielumus, kas noteikti normatīvajos aktos vides aizsardzības jomā.

147.1 Teritorijās, kur atbilstoši normatīvajiem aktiem jāizstrādā (vai ir izstrādātas) trokšņa stratēģiskās kartes, neplāno jaunus izmantošanas veidus, kam būs jānosaka zemāki trokšņa robežlīmeņi, un paredz tādus izmantošanas veidus, kam nav noteikti trokšņa robežlielumi vai tie netiek pārsniegti.

8. Inženiertehniskās apgādes tīkli un objekti

8.1. Ūdensapgāde un kanalizācija

148. Ūdensapgādi un kanalizāciju jaunas apbūves teritorijās plāno, izvērtējot riskus videi un cilvēku veselībai un centralizēto kanalizācijas risinājumu tehniski ekonomisko pamatotību, atbilstoši paredzot centralizētas vai decentralizētas ūdensapgādes un kanalizācijas sistēmas.

149. Teritorijas, kurās ierīkojamas centralizētas ūdensapgādes un kanalizācijas sistēmas, teritorijas plānojumā vai lokālplānojumā norāda kā teritorijas ar īpašiem noteikumiem (TIN1) atbilstoši šo noteikumu 1. pielikumam.

150. Pilsētās un ciemos teritorijās, kas noteiktas kā teritorijas ar īpašiem noteikumiem (TIN1), paredz obligātu centralizētu ūdensapgādi un kanalizāciju šādās apbūves teritorijās:

150.1. mazstāvu un daudzstāvu dzīvojamās apbūves teritorijas;

150.2. publiskās apbūves teritorijas;

150.3. jauktas centra apbūves teritorijas;

150.4. savrupmāju apbūves teritorijas.

151. Pilsētās un ciemos šo noteikumu 150. punktā minētajās apbūves teritorijās kā pagaidu risinājumu līdz centralizētu ūdensapgādes un kanalizācijas tīklu izbūvei var ierīkot vietējo ūdensapgādi un decentralizētas kanalizācijas sistēmas, paredzot pieslēgšanas iespējas centralizētajiem tīkliem pēc to izbūves.

152. Pilsētās un ciemos ārējai ugunsdzēsības ūdensapgādei paredz centralizētu ūdensapgādes sistēmu ar ugunsdzēsības hidrantiem un iespēju piekļūt ūdens ņemšanas vietai, kas iekārtota atbilstoši normatīvo aktu prasībām ugunsdrošības jomā.

153. Lokālplānojumā vai detālplānojumā norāda ūdens ņemšanas vietas ugunsdzēsības vajadzībām.

8.2. Notekūdeņu savākšana

154. (Svītrots ar MK 13.10.2020. noteikumiem Nr. 630)

155. (Svītrots ar MK 13.10.2020. noteikumiem Nr. 630)

156. (Svītrots ar MK 13.10.2020. noteikumiem Nr. 630)

157. (Svītrots ar MK 13.10.2020. noteikumiem Nr. 630)

158. (Svītrots ar MK 13.10.2020. noteikumiem Nr. 630)

8.3. Elektroapgāde un alternatīvā energoapgāde

159. Jaunajās apbūves teritorijās paredz atbilstošu energoapgādes nodrošinājumu, lokālplānojumos vai detālplānojumos ieplānojot vietas transformatoru un apakšstaciju izvietošanai.

160. Siltumsūkņu zemes kolektorus var ierīkot ne tuvāk par 3 m no to ārējās kontūras līdz blakus esošās zemes vienības robežai. Šo attālumu var samazināt, ja saņemts blakus esošās zemes vienības īpašnieka saskaņojums.

161. Vēja elektrostacijas, kuru jauda ir lielāka par 20 kW, atļauts izvietot rūpnieciskās apbūves teritorijā (R), tehniskās apbūves teritorijā (TA), lauksaimniecības teritorijā (L) un mežu teritorijā (M) atbilstoši ietekmes uz vidi novērtējuma nosacījumiem.

162. Teritorijas plānojumā vai lokālplānojumā var noteikt teritorijas, kurās vēja elektrostaciju būvniecība ir aizliegta.

163. Plānojot vēja elektrostaciju un vēja parku izvietojumu, ievēro šādus nosacījumus:

163.1. vēja elektrostacijām, kuru jauda ir no 20 kW līdz 2 MW, attālums no tuvākās plānotās vēja elektrostacijas un vēja parka robežas līdz dzīvojamām un publiskām ēkām ir vismaz 500 m;

163.2. vēja elektrostacijām, kuru jauda ir lielāka par 2 MW, attālums no tuvākās plānotās vēja elektrostacijas un vēja parka robežas līdz dzīvojamām un publiskām ēkām ir vismaz 800 m;

163.3. lai aizsargātu putnu sugas vai dabas vērtības no vēja elektrostaciju un vēja parku ietekmes, nosacījumus un minimālo pieļaujamo attālumu vēja elektrostaciju izvietošanai nosaka atbilstoši ietekmes uz vidi novērtējumam;

163.4. valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu vizuālās uztveramības zonā izvērtē vēja elektrostaciju un vēja parku ietekmi uz ainavu, ņemot vērā konkrēto situāciju un kultūras pieminekļa specifiku;

163.5. vēja parka robežu nosaka no malējā vēja elektrostacijas torņa.

163.1 Šo noteikumu 163. punktā minētos nosacījumus ievēro arī gadījumos, ja esošo vēja elektrostaciju un vēja parku tuvumā tiek plānota jauna dzīvojamā vai publiskā apbūve.

8.4. Lietusūdeņu savākšanas sistēmas

164. Visās apbūves teritorijās nodrošina lietusūdeņu un sniega ūdeņu novadīšanu no ielām, ceļiem, laukumiem un apbūves gabaliem, paredzot ūdeņu savākšanas sistēmas.

165. Vietās, kur lietusūdeņu savākšanas sistēmu nav iespējams pieslēgt pie esošajiem tīkliem, paredz lokālu risinājumu, nodrošinot lietusūdeņu novadīšanu speciāli veidotā sistēmā vai filtrējošā slānī.

166. Pirms lietusūdeņu ievadīšanas vietas vaļējos virszemes ūdensobjektos paredz to nostādināšanas sistēmas. Lietusūdeņus ar naftas produktu piemaisījumiem pirms novadīšanas vaļējos virszemes ūdensobjektos nepieciešams attīrīt.

167. Prasības lietusūdeņu novadīšanas risinājumiem no projektējamām ielām, ceļiem un laukumiem nosaka detālplānojumā vai paredz būvprojektā.

8.5. Atkritumu savākšanas vietas

168. (Svītrots ar MK 12.11.2024. noteikumiem Nr. 711)

169. (Svītrots ar MK 12.11.2024. noteikumiem Nr. 711)

170. (Svītrots ar MK 12.11.2024. noteikumiem Nr. 711)

171. (Svītrots ar MK 12.11.2024. noteikumiem Nr. 711)

9. Publiskās ārtelpas plānošana

9.1. Teritorijas labiekārtojums un ārtelpas elementi

172. Pilsētvidē publiskajā ārtelpā paredz pietiekamu soliņu un citu labiekārtojuma elementu skaitu, tai skaitā apgaismojumu. Pašvaldība teritorijas plānojumā vai lokālplānojumā var paredzēt prasības teritorijas labiekārtojumam un ārtelpas elementiem.

173. Autostāvvietu kases automātu, bankomātu, reklāmas stabu un citu objektu izvietojums nedrīkst traucēt gājēju, bērnu ratiņu un riteņkrēslu lietotāju pārvietošanos. Brīvās ietves platums nevar būt mazāks par 1,2 m.

174. Sezonas rakstura kafejnīcu, ielu tirdzniecības punktu un citu pakalpojumu objektu novietojums publiskajā ārtelpā nedrīkst traucēt gājēju, tai skaitā bērnu ratiņu un riteņkrēslu lietotāju, kustību, aizņemot visu gājēju kustībai paredzēto teritoriju, piemēram, ietvi, laukumu vai krastmalu. Šādos gadījumos brīvās ietves platums nevar būt mazāks par 1,2 m.

9.2. Pasažieru kuģu, jahtu, laivu piestātnes un peldbūves izvietošana

175. Publiski pieejamas pasažieru kuģu, jahtu un laivu piestātnes norāda teritorijas plānojumā vai lokālplānojumā un ierīko, ievērojot būvniecības, dabas aizsardzības un vides piekļūstamības jomu regulējošo normatīvo aktu prasības.

176. Atbilstoši piestātnes kapacitātei paredz automašīnu stāvlaukumu ar pietiekamu stāvvietu skaitu.

177. Jahtu un laivu piestātņu platformas un uzbrauktuves izbūvē, ievērojot šādas vides piekļūstamības un drošības prasības:

177.1. aprīko ar margām un drošības apmalēm;

177.2. izvēlas tādus izmērus, kas nodrošina pietiekamas manevrēšanas iespējas;

177.3. izmanto neslīdošus ieseguma materiālus.

178. Uzbrauktuvju slīpums nedrīkst pārsniegt 1:12 vai 8 %. Vietās, kur uzbrauktuves ir pakļautas laikapstākļiem, nodrošina lietusūdeņu novadīšanu.

179. Plānojot peldbūvju izvietojumu, nodrošina brīvu piekļuvi publiskajiem ūdeņiem un paredz atbilstošu inženierinfrastruktūras nodrošinājumu.

9.3. Publiskas atpūtas vietas

180. Publiskos objektus, tai skaitā publisko pasākumu vietas un atpūtas vietas dabā, nodrošina ar tualetēm, kas iekārtotas, ievērojot vides piekļūstamības prasības un paredzot vietu papildu tualešu izvietošanai publisko pasākumu norišu laikā.

181. Publisko masu pasākumu vietās un atpūtas vietās dabā paredz iespēju īslaicīgu lielas ietilpības autonovietņu nodrošināšanai, ņemot vērā paredzamo apmeklētāju skaitu.

182. Atpūtas vietas iekārto atbilstoši higiēnas un vides aizsardzības prasībām, paredzot atkritumu savākšanas vietas un vides piekļūstamības prasībām atbilstošas tualetes.

183. Publiski pieejamas peldvietas ierīko, ievērojot prasības, kas noteiktas normatīvajos aktos par peldvietas izveidošanu un uzturēšanu, kā arī vides piekļūstamības prasības.

184. Pie dabas takām un laipām ierīko vietas, kur apmeklētājiem iespējams samainīties.

185. Dabas taku celiņi un laipas ir ar neslidenu virsmu. Ja tie veidoti no koka, to virsma ir speciāli apstrādāta (gropes vai abrazīvā materiāla joslas).

186. Veidojot jaunas vai pārbūvējot esošās dabas takas, vietās, kur dabas takai ir bīstams slīpums, krauja vai nogāze vai tā tieši ved uz ūdensobjektu vai stāvu krauju, paredz drošas margas divos augstumos – 0,7 m un 1,1 m – vai aizsargbarjeras 1,1 m augstumā.

187. Mainoties dabas takas līmeņiem, uz takas veido nobrauktuvi ar garenslīpumu, ne lielāku par 1:20 vai 5 %. Pie dabas takām ierīko īslaicīgas atpūtas vietas 500 līdz 1000 m attālumā.

9.4. Grāvji, ūdensnotekas un mākslīgās ūdenskrātuves

188. Ja plāno apbūvi meliorētās teritorijās, tad lokālplānojumā, detālplānojumā vai būvprojektā paredz meliorācijas sistēmas pārbūvi vai atjaunošanu. Minēto pārbūvi vai atjaunošanu veic pirms teritorijas apbūves.

189. Ierīkojot virszemes ūdeņu savākšanas sistēmas vai meliorācijas sistēmas tikai vienā īpašumā, grāvju augšmala nedrīkst atrasties tuvāk par 2 m no blakus esošās zemes vienības robežas. Šo attālumu var samazināt, ja ir saņemts blakus esošās zemes vienības īpašnieka saskaņojums.

190. Būvējot jaunas ielas vai piebraucamos ceļus pāri ūdenstecei, paredz ar aprēķiniem pamatota diametra caurteku vai tiltu.