Civilās aizsardzības un katastrofas pārvaldīšanas likums

Saeima ir pieņēmusi un Valstsprezidents izsludina šādu likumu:

I nodaļaVispārīgie noteikumi

1.pants. Likumā lietotie termini

Likumā ir lietoti šādi termini:

1) civilā aizsardzība — tādu organizatorisku, inženiertehnisku, ekonomisku, finansiālu, sociālu, izglītojošu un zinātnisku pasākumu kopums, kurus īsteno valsts un pašvaldību institūcijas un sabiedrība, lai nodrošinātu cilvēku, vides un īpašuma drošību, kā arī īstenotu atbilstošu rīcību katastrofas un katastrofas draudu gadījumā;

2) katastrofa — notikums, kas izraisījis cilvēku upurus un apdraud cilvēku dzīvību vai veselību, nodarījis kaitējumu vai radījis apdraudējumu cilvēkiem, videi vai īpašumam, kā arī radījis vai rada būtiskus materiālos un finansiālos zaudējumus un pārsniedz atbildīgo valsts un pašvaldības institūciju ikdienas spējas novērst notikuma postošos apstākļus;

3) katastrofas draudi — situācija, kad risku novērtējums, prognozes, informācija vai citi apstākļi pamatoti liecina par katastrofas iespējamību;

4) katastrofas pārvaldīšana — tādu vadītu un koordinētu preventīvo, gatavības, reaģēšanas, seku likvidēšanas pasākumu, kā arī atjaunošanas pasākumu kopums, kuri tiek veikti, lai nodrošinātu civilās aizsardzības uzdevumu izpildi;

5) preventīvie pasākumi — tādu pasākumu kopums, kuri tiek veikti, lai novērstu vai mazinātu katastrofas draudus;

6) gatavības pasākumi — tādu pasākumu kopums, kuri tiek veikti, lai sagatavotos katastrofas gadījumā nepieciešamajai rīcībai;

7) agrīnā brīdināšana — mērķtiecīga un nekavējoties veicama cilvēku un atbildīgo institūciju informēšana par katastrofu vai katastrofas draudiem un nepieciešamo rīcību;

8) valsts agrīnās brīdināšanas sistēma — autonomi funkcionējoša tehnoloģiska sistēma vai šādu sistēmu kopums, kas nodrošina agrīno brīdināšanu;

9) reaģēšanas pasākumi — tādu pasākumu kopums, kuri tiek veikti, lai mazinātu vai likvidētu postošos apstākļus un to izraisītās sekas, novērstu vai mazinātu kaitējumu cilvēkiem, videi un īpašumam;

10) glābšanas darbi — reaģēšanas pasākumu un seku likvidēšanas pasākumu kopumā ietilpstoši pasākumi, kurus plāno, vada un veic Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests, izņemot glābšanas darbus jūrā un iekšējos ūdeņos no bāzes līnijas līdz jūras krasta līnijai, kurus plāno, vada un veic Nacionālie bruņotie spēki;

11) seku likvidēšanas pasākumi — tādu pasākumu kopums, kuri tiek veikti, lai nodrošinātu vismaz minimālās iedzīvotāju pamatvajadzības, kas saistītas ar cilvēku izdzīvošanu, un apturētu vai mazinātu veselības, vides un īpašuma apdraudējumu;

12) atjaunošanas pasākumi — tādu pasākumu kopums, kuri tiek veikti, lai pēc iespējas savlaicīgi un samērīgi palīdzētu cietušajiem cilvēkiem un pēc iespējas atjaunotu vidi un īpašumu tādā stāvoklī, kāds tas bija pirms katastrofas;

13) starptautiskā palīdzība — tādu pasākumu kopums, kuri, piemērojot šo likumu, tiek veikti, lai reaģētu uz katastrofu un likvidētu katastrofas sekas;

14) pamatvajadzības — uzturs, mājoklis, veselības aprūpe, medicīniskā palīdzība, elektroapgāde, ūdensapgāde, siltumapgāde, atkritumu un notekūdeņu savākšana, sakaru nodrošinājums;

15) koordinēšana — valsts un pašvaldību institūciju rīcības saskaņošana, veicot preventīvos, gatavības, reaģēšanas, seku likvidēšanas pasākumus, kā arī atjaunošanas pasākumus;

16) patvertne — būve vai tās daļa, kas paredzēta cilvēku aizsardzībai no bīstamiem faktoriem, kas rodas katastrofas, militāra iebrukuma vai kara gadījumā.

2.pants. Likuma mērķis

Likuma mērķis ir noteikt civilās aizsardzības sistēmas un katastrofas pārvaldīšanas subjektu kompetenci, lai pēc iespējas pilnīgāk nodrošinātu cilvēku, vides un īpašuma drošību un aizsardzību katastrofas vai katastrofas draudu gadījumā.

3.pants. Civilās aizsardzības sistēma un tās uzdevumi

(1) Civilās aizsardzības sistēma ir nacionālās drošības sistēmas sastāvdaļa, kuru veido valsts un pašvaldību institūcijas, juridiskās un fiziskās personas, kam ir likumā noteiktas tiesības, uzdevumi un atbildība civilās aizsardzības jomā.

(2) Civilās aizsardzības sistēmas organizācijas pamatā ir teritoriju sadarbības princips, un civilās aizsardzības sistēmas struktūras teritoriālās pamatvienības ir novadi un republikas pilsētas.

(3) Civilās aizsardzības sistēmas uzdevumi ir šādi:

1) nodrošināt cilvēku, vides un īpašuma drošību;

2) pēc iespējas nodrošināt sabiedrībai minimāli nepieciešamās pamatvajadzības katastrofas vai katastrofas draudu gadījumā;

3) savlaicīgi prognozēt katastrofas draudus;

4) plānot un savlaicīgi veikt preventīvos pasākumus;

5) sniegt palīdzību katastrofā cietušajiem un mazināt kaitējumu, ko katastrofa radījusi vai var radīt cilvēkiem, videi un īpašumam;

6) plānot un veikt atjaunošanas pasākumus;

7) normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā sniegt un saņemt starptautisko palīdzību;

8) atbalstīt valsts aizsardzības sistēmu, ja noticis militārs iebrukums vai sācies karš.

II nodaļaKatastrofa, riska novērtēšana un katastrofas pārvaldīšana

4.pants. Katastrofu veidi un mērogi

(1) Atbilstoši katastrofas cēloņiem izšķir:

1) dabas katastrofas:

2) cilvēku izraisītās jeb antropogēnās katastrofas:

(2) Atbilstoši radīto postījumu apjomam izšķir:

1) vietēja mēroga katastrofas — katastrofas radīto postījumu apjoms nepārsniedz vienas pašvaldības administratīvās teritorijas robežas;

2) reģionāla mēroga katastrofas — katastrofas radīto postījumu apjoms pārsniedz vienas pašvaldības administratīvās teritorijas robežas;

3) valsts mēroga katastrofas — katastrofas radītie postījumi ietekmē visu valsts teritoriju vai nozīmīgu tās daļu.

5.pants. Riska novērtēšana

(1) Riska novērtēšana ir process, kas ietver riska identificēšanu, riska analīzi un riska izvērtēšanu.

(2) Riska identificēšana ir riska atklāšanas, pazīšanas un aprakstīšanas process.

(3) Riska analīze ir process, kas tiek veikts, lai saprastu riska būtību un noteiktu tā līmeni.

(4) Riska izvērtēšana ir process, kurā riska analīzes rezultāti tiek salīdzināti ar riska kritērijiem, lai noteiktu, vai risks un tā līmenis ir pieņemams vai apmierinošs.

(5) Riska kritēriji ir atskaites punkti, kas tiek izmantoti, lai novērtētu riska iespējamību un sekas.

6.pants. Katastrofas pārvaldīšana

(1) Katastrofas pārvaldīšanu koordinē:

1) Aizsardzības ministrija — katastrofas jūrā saskaņā ar Jūrlietu pārvaldes un jūras drošības likumā noteikto, kā arī savā īpašumā vai valdījumā esošajās militārajās ēkās un inženierbūvēs uz sauszemes;

2) Ārlietu ministrija — katastrofas Latvijas Republikas pārstāvniecību un vēstniecību ēkās un inženierbūvēs ārvalstīs;

3) Klimata un enerģētikas ministrija — katastrofas, kuras saistītas ar enerģijas ražošanas vai enerģijas un energoresursu transportēšanas infrastruktūru (gāzes noplūde maģistrālajos gāzes vados, avārija gāzes un degvielas apgādes sistēmās, enerģijas ražošanas iekārtu, hidroelektrostaciju hidrotehnisko būvju infrastruktūras avārija, elektrotīklu bojājumi), kā arī katastrofas, kuras saistītas ar bīstamu ķīmisko vielu un maisījumu noplūdi, izņemot noplūdi jūrā un iekšējos ūdeņos no bāzes līnijas līdz jūras krasta līnijai, tostarp gadījumos, kad piesārņots jūras krasts, ar radiācijas avāriju, kā arī ar vētrām, viesuļiem, lietusgāzēm, paliem, plūdiem, krusu, stipru salu, apledojumu, sniega sanesumiem, ledus sastrēgumiem vai lielu karstumu;

4) Iekšlietu ministrija — katastrofas, kuras saistītas ar ugunsgrēku, zemestrīci, zemes nogruvumu, terora aktu, sabiedriskajām nekārtībām, iekšējiem nemieriem vai transporta avāriju iekšējos ūdeņos līdz jūras krasta līnijai;

5) (izslēgts ar 05.06.2025. likumu);

6) Satiksmes ministrija — katastrofas, kuras saistītas ar dzelzceļa, autotransporta vai aviācijas transporta un attiecīgo inženierbūvju avāriju vai negadījumu, naftas un naftas produktu tranzīta cauruļvadu avāriju vai negadījumu, kā arī ar avārijām vai negadījumiem ostu un jūras hidrotehniskajās inženierbūvēs;

7) Veselības ministrija — katastrofas, kuras saistītas ar cilvēku infekcijas slimību epidēmijām;

8) Zemkopības ministrija — katastrofas, kuras saistītas ar mežu un kūdras purvu ugunsgrēkiem, sausumu, polderu, hidrotehnisko inženierbūvju, izņemot hidroelektrostacijas, ostu un jūras hidrotehnisko inženierbūvju avāriju; epizootijas un epifitotijas, kuras saistītas ar dzīvnieku masveida saslimšanu vai dzīvniekiem bīstamu infekcijas slimību uzliesmojumiem un augiem kaitīgu organismu savairošanos;

9) pašvaldības — katastrofas pašvaldības administratīvajā teritorijā, kuras saistītas ar ēku un būvju sabrukšanu, avāriju siltumapgādes, ūdensapgādes, notekūdeņu vai kanalizācijas sistēmā.

(2) Šā panta pirmajā daļā minētā ministrija, iesaistot tās padotībā esošās institūcijas, vai pašvaldība (turpmāk — katastrofas pārvaldīšanas subjekts) sadarbībā ar citām ministrijām, valsts un pašvaldību institūcijām veic šādus katastrofas pārvaldīšanas koordinēšanas uzdevumus:

1) novērtē risku;

2) pamatojoties uz risku novērtējumu, nosaka preventīvos, gatavības, reaģēšanas un seku likvidēšanas pasākumus, izstrādā attiecīgās jomas attīstības plānošanas dokumentus, tiesību aktus un citus dokumentus;

3) pamatojoties uz risku novērtējumu, apzina un plāno resursus katastrofas pārvaldīšanai.

(3) Reaģēšanas un seku likvidēšanas darbu vadītājs atkarībā no katastrofas veida tiek noteikts valsts civilās aizsardzības plānā vai sadarbības teritoriju civilās aizsardzības plānos.

(4) Reaģēšanas un seku likvidēšanas darbu vadītājam ir tiesības reaģēšanas un seku likvidēšanas pasākumos iesaistīt valsts un pašvaldību institūcijas, juridiskās un fiziskās personas, kā arī to rīcībā esošos resursus.

(5) Katastrofas pārvaldīšanas subjekts pēc katastrofas sadarbībā ar citām ministrijām, valsts un pašvaldību institūcijām prioritāšu secībā nosaka un veic atjaunošanas pasākumus.

(6) Ministrijas, valsts un pašvaldību institūcijas sniedz katastrofas pārvaldīšanas subjektam katastrofas pārvaldīšanas koordinēšanas uzdevumu izpildei nepieciešamo atbalstu.

7.pants. Evakuācija

(1) Evakuācija ir patstāvīga pārvietošanās norādītajā drošajā virzienā vai pārvietošana uz drošu vietu pirms katastrofas vai katastrofas laikā no teritorijas vai telpas, kur izveidojušies apstākļi rada apdraudējumu cilvēku dzīvībai un veselībai.

(2) Lēmumu par iedzīvotāju evakuāciju pieņem katastrofu pārvaldīšanas subjekts, reaģēšanas un seku likvidēšanas darbu vadītājs vai objekta īpašnieks vai tiesiskais valdītājs, pamatojoties uz:

1) informāciju par katastrofas draudiem;

2) informāciju par katastrofas sekām, kuras var radīt apdraudējumu cilvēka dzīvībai un veselībai.

7.1 pants. Patvertnes

(1) Patvertnes iedala šādās kategorijās:

1) I kategorija — patvertnes aizsardzībai no sprādziena triecienviļņa, ķīmisko kaujas vielu, jonizējošā starojuma un radioaktīvo putekļu iedarbības, šķembām;

2) II kategorija — patvertnes aizsardzībai no sprādziena triecienviļņa un šķembām;

3) III kategorija — patvertnes, kas izveidotas, pielāgojot būves vai to daļas, un mazina ietekmi no sprādziena triecienviļņa, šķembām.

(2) I kategorijas patvertni izbūvē, veicot tādu jaunu A un B kategorijas kritiskās infrastruktūras objektu būvniecību, kuros ikdienā paredzēts pastāvīgi uzturēties personālam.

(3) Patvertni, kura atbilst vismaz II kategorijai, izbūvē, veicot šāda jauna objekta būvniecību:

1) daudzdzīvokļu māja ar vairāk nekā pieciem virszemes stāviem;

2) publiskā ēka:

(4) Tāda objekta īpašnieks vai valdītājs, uz kuru neattiecas šā panta otrā un trešā daļa, ir tiesīgs izveidot III kategorijas patvertni atbilstoši Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta izstrādātajām vadlīnijām par minimālajām prasībām telpu pielāgošanai III kategorijas patvertnes izveidošanai vai augstākas kategorijas patvertni.

(5) Patvertnes īpašnieks vai valdītājs nodrošina patvertnes uzturēšanu, lai katastrofas, tās draudu, militāra iebrukuma vai kara gadījumā cilvēki varētu iekļūt patvertnē un izmantot to.

(6) Pašvaldības uztur informāciju par to administratīvajā teritorijā esošo patvertņu izvietojumu.

(7) Pašvaldībai ir tiesības piedalīties patvertņu izbūvē, izveidē vai aprīkošanā, tai skaitā privātpersonām piederošās ēkās un telpās. Pašvaldības dome izdod saistošos noteikumus, kuros nosaka gadījumus, kad pašvaldība piešķir personām atbalstu patvertņu izbūvei, izveidei vai aprīkošanai, un kārtību, kādā tiek piešķirts šis atbalsts. Pašvaldība, piešķirot publiskos līdzekļus šajā daļā noteikto darbību veikšanai privātpersonas īpašumā esošajās ēkās un telpās, ievēro Komercdarbības atbalsta kontroles likuma regulējumu.

(8) Pašvaldības domes pilnvarota pašvaldības institūcija, pamatojoties uz būvniecības ierosinātāja iesniegumu un izvērtējot patvertņu pieejamību, var pieņemt lēmumu par atbrīvojumu no šā likuma 7.1 panta trešajā daļā noteiktā pienākuma izbūvēt patvertni, ja pastāv vismaz viens no šādiem apstākļiem:

1) patvertnes būvniecības izmaksas pārsniegtu 50 procentus no kopējām ēkas būvniecības izmaksām;

2) 300 metru rādiusā ap būvējamo objektu jau ir patvertnes, kas nodrošina patvērumu visiem attiecīgajā teritorijā deklarētajiem iedzīvotājiem, kā arī visiem tiem cilvēkiem, kuru uzturēšanās ikdienā plānota objektā.

(9) Pašvaldības domes pilnvarota pašvaldības institūcija, pamatojoties uz būvniecības ierosinātāja iesniegumu un izvērtējot patvertņu pieejamību, var pieņemt lēmumu par atļauju būvēt divām vai vairākām ēkām kopīgu patvertni, ja tā neatradīsies tālāk par 300 metriem no katras attiecīgās ēkas.

(10) Atjaunojot vai pārbūvējot būvi ar patvertni, kā arī mainot tās lietošanas veidu, patvertne tiek saglabāta.

III nodaļaCivilās aizsardzības sistēmas un katastrofas pārvaldīšanas subjektu pienākumi, uzdevumi un tiesības

8.pants. Ministru prezidenta un Ministru kabineta uzdevumi

(1) Ministru prezidents:

1) uzrauga civilās aizsardzības sistēmas darbību un tās uzdevumu izpildi;

2) lemj par pašvaldības ierosinājumu pārņemt vietēja mēroga katastrofas pārvaldīšanas koordinēšanu.

(2) Ministru kabinets:

1) lemj par finansējumu, kas valsts institūcijām nepieciešams tām noteikto uzdevumu izpildei civilās aizsardzības un katastrofas pārvaldīšanas jomā;

2) nosaka civilās aizsardzības komisijas izveidošanas kārtību, uzdevumus, tiesības, darba organizāciju un civilās aizsardzības komisijā esošo pašvaldību sadarbības teritoriju;

3) reglamentē paaugstinātas bīstamības objektu apzināšanas, noteikšanas, civilās aizsardzības un katastrofas pārvaldīšanas plānošanas un īstenošanas kārtību un apstiprina paaugstinātas bīstamības objektu sarakstu;

4) nosaka kārtību, kādā valsts vai pašvaldības institūcija iesaista reaģēšanas un seku likvidēšanas pasākumos juridiskās vai fiziskās personas rīcībā esošos resursus;

5) nosaka kārtību, kādā juridiskajai vai fiziskajai personai kompensējami izdevumi un zaudējumi, kas radušies, tās resursus iesaistot reaģēšanas un seku likvidēšanas pasākumos, kā arī kompensācijas apmēra aprēķināšanas kārtību;

6) nosaka valsts civilās aizsardzības kontaktpunkta izveidošanas kārtību, uzdevumus un tiesības, kā arī kārtību, kādā tas sadarbojas ar Ārkārtējo situāciju reaģēšanas un koordinēšanas centru, Eiroatlantijas katastrofu reaģēšanas un koordinēšanas centru un citām starptautiskajām organizācijām un ārvalstīm;

7) nosaka valsts agrīnās brīdināšanas sistēmas izveidošanas, darbības un finansēšanas kārtību;

8) nosaka kārtību, kādā pielāgota būve vai tās daļa atzīstama par patvertni, un kārtību, kādā veic patvertņu pārbaudes;

9) nosaka civilās aizsardzības zīmju sarakstu un izvietošanas prasības.

9.pants. Ministriju, valsts institūciju un to vadītāju uzdevumi un tiesības

(1) Ministrija nodrošina civilās aizsardzības uzdevumu izpildi, nozarei nepieciešamo tiesību aktu projektu izstrādi un katastrofas pārvaldīšanas koordinēšanu valsts, reģionālā un vietējā mērogā.

(2) Iekšlietu ministrija koordinē civilās aizsardzības sistēmas attīstības plānošanu un darbību.

(3) Civilās aizsardzības uzdevumu izpildi valsts institūcijā nodrošina un vada valsts institūcijas administratīvais vadītājs.

(4) Valsts institūcijas vadītāja uzdevumi ir šādi:

1) plānot un īstenot valsts institūcijas nepārtrauktas darbības nodrošināšanai katastrofas vai katastrofas draudu gadījumā nepieciešamo rīcību;

2) izstrādāt, saskaņot ar Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestu un apstiprināt valsts institūcijas īpašumā vai valdījumā esoša objekta vai paaugstinātas bīstamības objekta civilās aizsardzības plānu;

3) nodrošināt valsts civilās aizsardzības plānā un sadarbības teritorijas civilās aizsardzības plānā valsts institūcijai noteikto pasākumu precīzu un savlaicīgu izpildi;

4) nodrošināt valsts institūcijas nodarbināto un apmeklētāju drošību tās īpašumā vai valdījumā esošā objektā vai paaugstinātas bīstamības objektā;

5) pēc katastrofas pārvaldīšanas subjekta pieprasījuma sniegt informāciju par valsts institūcijas rīcībā esošajiem resursiem, kas izmantojami katastrofas pārvaldīšanai.

(5) Ministrija un valsts institūcija atbilstoši savai darbības jomai izstrādā un sniedz rekomendācijas valsts un pašvaldību institūcijām, objektu un paaugstinātas bīstamības objektu īpašniekiem un tiesiskajiem valdītājiem, kā arī sniedz iedzīvotājiem ieteikumus par rīcību katastrofas vai katastrofas draudu gadījumā.