Noteikumi par Latvijas būvnormatīvu LBN 231-15 "Dzīvojamo un publisko ēku apkure un ventilācija"

Ministru kabineta noteikumi Nr.310Rīgā 2015.gada 16.jūnijā (prot. Nr.29 6.§)

Izdoti saskaņā ar Būvniecības likuma5.panta pirmās daļas 3.punktu

1. Noteikumi apstiprina Latvijas būvnormatīvu LBN 231-15 "Dzīvojamo un publisko ēku apkure un ventilācija".

2. Ekonomikas ministrija sadarbībā ar attiecīgo standartu tehnisko komiteju iesaka nacionālajai standartizācijas institūcijai saistībā ar šiem noteikumiem izstrādājamo, adaptējamo un piemērojamo standartu sarakstu.

3. Nacionālā standartizācijas institūcija publicē tīmekļvietnē www.lvs.lv to Latvijas nacionālo standartu sarakstu, kurus piemēro Latvijas būvnormatīva LBN 231-15 "Dzīvojamo un publisko ēku apkure un ventilācija" izpildei.

4. Būvprojekti, kuri noteiktajā kārtībā izstrādāti vai iesniegti saskaņošanai būvvaldē līdz šo noteikumu spēkā stāšanās dienai atbilstoši attiecīgajā laikposmā piemēroto normatīvo aktu prasībām, nav jāpārstrādā atbilstoši Latvijas būvnormatīvam LBN 231-15 "Dzīvojamo un publisko ēku apkure un ventilācija".

5. Būvniecības ieceres dokumentācija, kas atbilstoši normatīvajiem aktiem būvniecības jomā saskaņota (akceptēta) vai iesniegta saskaņošanai institūcijā, kas pilda būvvaldes funkcijas, līdz 2020. gada 25. oktobrim, nav jāpārstrādā atbilstoši Latvijas būvnormatīva LBN 231-15 "Dzīvojamo un publisko ēku apkure un ventilācija" 15.1 un 15.2 punktā noteiktajām prasībām.

6. Būvniecības ieceres dokumentācija, kas atbilstoši normatīvajiem aktiem būvniecības jomā saskaņota (akceptēta) vai iesniegta saskaņošanai institūcijā, kas pilda būvvaldes funkcijas, līdz 2023. gada 1. janvārim, nav jāpārstrādā atbilstoši Latvijas būvnormatīva LBN 231-15 "Dzīvojamo un publisko ēku apkure un ventilācija" 25.1 punktā noteiktajām prasībām.

7. Latvijas būvnormatīva LBN 231-15 "Dzīvojamo un publisko ēku apkure un ventilācija" 95.1 punktu piemēro būvniecības iecerēm, kas ierosinātas pēc 2021. gada 1. jūnija.

8. Būvniecības ieceres dokumentācijai, kas atbilstoši normatīvajiem aktiem būvniecības jomā saskaņota (akceptēta) vai iesniegta saskaņošanai institūcijā, kas pilda būvvaldes funkcijas, līdz 2021. gada 31. oktobrim, piemēro šos noteikumus redakcijā, kas bija spēkā līdz 2021. gada 31. oktobrim. Būvprojektiem, kuriem būvatļaujas izdotas līdz 2021. gada 31. oktobrim, piemēro šos noteikumus redakcijā, kas bija spēkā līdz 2021. gada 31. oktobrim.

Informatīva atsauce uz Eiropas Savienības direktīvām

Noteikumos iekļautas tiesību normas, kas izriet no:

1) Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 19. maija Direktīvas 2010/31/ES par ēku energoefektivitāti (pārstrādāta versija);

2) Eiropas Parlamenta un Padomes 2018. gada 30. maija Direktīvas 2018/884, ar ko groza Direktīvu 2010/31/ES par ēku energoefektivitāti un Direktīvu 2012/27/ES par energoefektivitāti.

Ministru prezidente Laimdota StraujumaEkonomikas ministre Dana Reizniece-Ozola

Apstiprināts arMinistru kabineta2015.gada 16.jūnijanoteikumiem Nr.310

Latvijas būvnormatīvs LBN 231-15 "Dzīvojamo un publisko ēku apkure un ventilācija"

1. Vispārīgie jautājumi

1. Būvnormatīvs nosaka prasības, kas jāievēro, projektējot un ierīkojot jaunbūvējamo, atjaunojamo un pārbūvējamo dzīvojamo un publisko ēku apkures, ventilācijas un gaisa kondicionēšanas sistēmas, kā arī prasības cita lietošanas veida telpu apkures, ventilācijas un gaisa kondicionēšanas sistēmu projektēšanai un ierīkošanai dzīvojamās un publiskajās ēkās.

2. Būvnormatīvā lietoti šādi termini:

2.1. āra gaiss – gaiss tuvākajā apkārtnē ārpus ēkas;

2.1.1 apkures sistēma – to sastāvdaļu kombinācija, kuras ir vajadzīgas, lai nodrošinātu telpu gaisa apstrādi tā, ka tiek palielināta temperatūra;

2.2. cirkulācijas gaiss – gaiss, kas cirkulē telpā, vai nosūces gaiss, kas tiek ievadīts atpakaļ tajā pašā telpā;

2.3. dabiskā ventilācija – gaisa pārvietošanās gaisa blīvuma starpības vai vēja iedarbības dēļ;

2.4. divlīmeņu krāsns – vietējās apkures krāsns, kas izbūvēta divos blakusstāvos;

2.5. dūmeja – vietējās apkures ierīces mūrējumā (ķermenī) izveidotie kanāli, kas paredzēti degšanas produktu cirkulācijai;

2.6. dūmenis – uz pamata vai pamatu sijām balstīta vertikāla ugunsizturīga konstrukcija, kurā izbūvēti dūmkanāli, lai izvadītu no ēkas degšanas produktus, kas veidojas apkures ierīcē;

2.7. dūmkanāls – dūmenī vai degtnespējīgā sienā izbūvēts kanāls (parasti ar nemainīgu šķērsgriezumu), kas paredzēts degšanas produktu plūsmai;

2.8. dūmrovis – dūmkanāla posms, kas apkures ierīci savieno ar dūmeni;

2.9. gaisa kondicionēšana – automātiski vadāms gaisa apstrādes process, kas neatkarīgi no āra gaisa pārmaiņām un telpas gaisa piesārņojuma intensitātes uztur telpā vai tās daļā vēlamo gaisa kvalitāti;

2.10. gaisa kvalitāte – gaisa īpašības (gaisa sastāvs, putekļu un baktēriju koncentrācija, temperatūra, relatīvais mitrums, kustības ātrums), kas ietekmē cilvēku veselību vai komforta izjūtu;

2.11. infiltrācija – gaisa ieplūde ēkā caur nepietiekami noblīvētām norobežojošām konstrukcijām;

2.12. izvadāmais gaiss – gaiss, kas tiek izvadīts no ēkas;

2.13. inženiertīklu šahta (kanāls) – parasti ar vertikālām norobežojošām konstrukcijām, kam ir normēta ugunsizturības robeža, atdalīta gaisa telpa, kurā izvietoti ventilācijas gaisa vadu, kanalizācijas un citu inženiertīklu stāvvadi;

2.14. mehāniskā ventilācija – gaisa pārvietošana, izmantojot ventilatoru;

2.15. nosūces gaiss – gaiss, kas tiek izvadīts no telpas;

2.16. noplūde – nevēlama gaisa cirkulācija caur nepietiekami noblīvētiem gaisa vadiem;

2.17. pārplūdes gaiss – gaiss, kas plūst no vienas telpas uz otru;

2.18. pieplūdes gaiss – gaiss, kas tiek piegādāts telpai (āra gaiss, recirkulācijas gaiss, pārplūdes gaiss vai infiltrācijas gaiss);

2.19. recirkulācijas gaiss – gaiss, kas tiek ievadīts atpakaļ telpu grupā, no kuras tas tika izvadīts;

2.20. tranzīta gaisa vads – gaisa vads, kas šķērso telpu, kuru tas neapkalpo;

2.21. ugunsdrošības atdale – konstruktīva normatīvos noteikto minimālo izmēru izbūve no degtnespējīga materiāla, kas atdala dūmkanāla vai apkures ierīces iekšējo plakni no degtspējīgas ēkas konstrukcijas;

2.22. ugunsdrošības atkāpe – normatīvos noteiktais minimālais attālums no apkures ierīces ārējās plaknes līdz tai piegulošajai degtspējīgajai ēkas konstrukcijai;

2.23. ugunsdroša izolācija – degtnespējīgs pretuguns aizsargmateriāls, kas palielina konstrukcijas vai iekārtas ugunsizturības robežu;

2.24. ugunsdrošs vārsts – degtnespējīga ierīce vai konstrukcija ar normētu ugunsizturības robežu, kura nepieļauj uguns un dūmgāzu izplatīšanos pa gaisa vadiem starp ugunsdrošības nodalījumiem vai ugunsdroši atdalītām telpām;

2.25. ventilācija – gaisa pārvietošana un apmaiņa telpās, lai uzturētu vēlamo telpas gaisa kvalitāti;

2.26. ventilācijas kamera – telpa, kurā izvieto ventilācijas iekārtas, kas apkalpo divus vai vairākus ugunsdrošības nodalījumus;

2.27. ventilācijas kanāls – kanāls, kas apkalpo vienu ugunsdrošības nodalījumu un ir savienots ar ventilācijas stāvvadu, ventilācijas kameru, iekārtām, kuras apkalpo ventilējamo telpu, vai tieši ar āra gaisu;

2.28. vēdināšana – periodiska telpas gaisa apmaiņa, kas rodas, atverot logus, durvis vai īpašas ailas, bez iespējas precīzi kontrolēt apmaināmā gaisa daudzumu;

2.29. vietējās apkures ierīce – telpā iebūvēta krāsns, virtuves pavards, vannasistabas krāsns, kamīns, kur sadedzina kurināmo, lai apsildītu telpu, gatavotu ēdienu vai sildītu ūdeni.

3. Ēku apkures, ventilācijas un gaisa kondicionēšanas sistēmu projektēšanā piemēro standartus, kuru sarakstu tīmekļa vietnē www.lvs.lv ir publicējusi nacionālā standartizācijas institūcija.

3.1 Projektējot apkures sistēmas, tās iekārtas jaudu, kas ražo siltumenerģiju, pamato, ņemot vērā siltumenerģijas pieprasījumu ēkā.

2. Apkure

2.1. Vispārīgās prasības

4. Centrālapkures katlus, centrālapkures katlu iekārtas, apkures krāsnis un kamīnus, ko kurina ar cieto vai šķidro kurināmo vai gāzi, kā arī citas apkures ierīces projektē un izbūvē tā, lai nerastos aizdegšanās, eksplozijas vai indīgu gāzu noplūdes risks, kā arī cita veida risks cilvēku veselībai un dzīvībai.

4.1 Dzīvojamo un publisko ēku apsildīšanai primāri izmanto ekonomiski pamatotas apkures sistēmas ar individuālo siltumenerģijas uzskaiti un regulēšanu, kas nodrošina atjaunojamo energoresursu izmantošanu.

5. Centrālapkures sistēmas projektē un tajās izmanto katlu iekārtas, kuru konstrukcija un uzbūve atbilst piemērojamo standartu prasībām.

5.1 Projektējot apkures sistēmas, ņem vērā apkures sistēmas apakšsistēmu (siltuma atdeves, sadales akumulācijas, ģenerācijas) efektivitātes izvērtējumu saskaņā ar standartu LVS EN 15316-1:2021 "Ēku energoefektivitāte. Sistēmu energoprasību un efektivitātes aprēķināšanas metodes. 1. daļa: Vispārējā un energoefektivitātes atspoguļošana M3-1, M3-4, M3-9, M8-1 un M8-4 moduļiem".

5.2 Projektējot apkures sistēmas, apkures siltumslodzes telpām nosaka saskaņā ar standartu LVS EN 12831-1:2020 "Ēku energoefektivitāte. Siltumslodzes projektēšanas aprēķina metode. 1. daļa: Telpu siltumslodze. M3-3 modulis".

5.3 Apkures sistēmu jaudas nodrošina iekštelpu temperatūru apkures periodā vismaz II kategorijas līmenī saskaņā ar standartu LVS EN 16798-1:2021 "Ēku energoefektivitāte. Ēku ventilācija. 1. daļa: Telpu mikroklimata ievades parametri ēku energoefektivitātes projektēšanai un novērtēšanai, ņemot vērā telpu gaisa kvalitāti, temperatūras režīmu, apgaismojumu un akustiku. M1-6 modulis".

6. Apkures sistēmās un apkures ierīcēs atļauts iebūvēt tikai nedegošus materiālus un izstrādājumus, kuriem ir atbilstoša ugunsizturība, korozijas izturība un nepieciešamais gāznecaurlaidīgums.

7. Apkures ierīces projektē un izbūvē tā, lai jebkura ierīces tuvumā esoša degtspējīga materiāla vai konstrukcijas virsmas temperatūra nepārsniegtu 80°C.

8. Centrālapkures katlu iekārtas ugunsdrošība atbilst šī būvnormatīva 7. punktā noteiktajai prasībai, ja attālums no katla iekārtas ārējās virsmas līdz degtspējīgajam materiālam vai konstrukcijai ir ne mazāks par 150 mm.

9. Apkures ierīces projektē un izbūvē tā, lai to apkope un tīrīšana neradītu grūtības un sarežģījumus ekspluatācijas laikā, kā arī lai tās būtu pietiekami hermētiskas.

10. Lai nodrošinātu pietiekamu gaisa pieplūdi apkures ierīcei un kurināmais tajā pilnīgi sadegtu, attiecīgajā telpā var ierīkot:

10.1. ar pašregulējošām ierīcēm aprīkotu logu;

10.2. pašregulējošu ventilācijas sistēmu;

10.3. tiešu āra gaisa padevi sadegšanas kamerā.

11. Gāzes apkures sistēmu ierīko saskaņā ar būvnormatīvu par iekšējo gāzes vadu sistēmām un gāzes iekārtām un piemērojamiem standartiem.

12. Centrālapkures sistēmas, to cauruļvadus un sildķermeņus dimensionē un ierīko saskaņā ar piemērojamiem standartiem.

12.1 Daudzdzīvokļu ēkās ūdens centrālapkures sistēmu projektē kā divcauruļu apkures sistēmu, kas ir kopēja visai ēkai vai ēkas daļai. Var projektēt patstāvīgu apkures sistēmu atsevišķi katram dzīvoklim (stāvam). Ūdens apkures sistēmās ieteicams paredzēt piespiedu cirkulāciju.

12.2 Ja daudzdzīvokļu ēkas ūdens centrālapkures sistēmas turpgaitas un atpakaļgaitas sadalošie cauruļvadi izvietoti ēkas pagrabā, apkures sistēmas stāvvadiem ieteicams paredzēt spiediena regulatorus.

13. Centrālapkures sistēmas projektē un izbūvē tā, lai telpas lietotājam būtu iespēja autonomi regulēt temperatūru katrā apsildāmajā telpā.

14. Centralizētai siltumapgādes sistēmai pievienoto ēku apkures sistēmas aprīko ar siltuma automātiskās regulēšanas un uzskaites ierīcēm.

15. Siltuma regulēšanas un uzskaites ierīces izvieto telpās, kuru augstums ir ne mazāks par 1,9 m un platums ne mazāks par 0,7 m.

15.1 Centralizētai siltumapgādes sistēmai pievienotās daudzdzīvokļu dzīvojamās ēkas katru dzīvojamo telpu grupu un nedzīvojamo telpu grupu aprīko ar attālināti nolasāmiem individuāliem siltumenerģijas patēriņa skaitītājiem vai individuāliem siltuma maksas sadalītājiem katram sildelementam, ja individuālu siltumenerģijas patēriņa skaitītāju uzstādīšana nav tehniski iespējama vai nav ekonomiski pamatota.

15.2 Jaunbūvējamas ēkas aprīko ar pašregulējošām ierīcēm gaisa temperatūras atsevišķai regulēšanai katrā telpā vai telpu grupā, ja tas ir tehniski iespējami un ekonomiski pamatoti.

16. Būvobjektos atļauts izbūvēt vietējās apkures ierīces, kas darbojas ar cieto kurināmo, ja tiek ievēroti šī būvnormatīva 1. pielikuma 1. tabulā minētie maksimālie parametri, kā arī vides aizsardzības normatīvajos aktos noteiktie ierobežojumi un prasības. Ja ēka, kurā ir krāsns apkure, tiek atjaunota vai pārbūvēta, krāsns apkuri atļauts saglabāt neatkarīgi no ēkas stāvu skaita un kopējās platības.

17. Centrālapkures ierīču kurtuves nedrīkst izvietot telpās, kurās pastāvīgi uzturas cilvēki (izņemot apkalpojošo personālu) vai dzīvnieki vai kurās tiek uzglabāti viegli uzliesmojoši un degtspējīgi materiāli un vielas.

18. Krāsnis, kuras paredzēts kurināt periodiski, projektē un izbūvē tā, lai, tās kurinot divas reizes diennaktī, kompensētu siltuma zudumu telpās. Gaisa temperatūras svārstības telpās, kuras kurina, izmantojot periodiskās kurināšanas krāsnis, nedrīkst pārsniegt ± 3°C diennakts laikā.

19. Krāsnis un kamīnus, ko kurina ar cieto kurināmo, projektē un izbūvē atbilstoši normatīvajiem aktiem par ugunsdrošību, ražotāja tehniskajiem noteikumiem un piemērojamiem standartiem.

20. To krāšņu un kamīnu ugunsdrošība, kurus kurina ar cieto kurināmo, atbilst šī būvnormatīva 7. punktā noteiktajai prasībai, ja attālums no krāsns vai kamīna ārējās virsmas līdz sienas vai griestu degtspējīgajam materiālam vai konstrukcijai nav mazāks par 500 mm.

21. Grīdas zem krāsnīm un kamīniem ir nedegošas vai pārklātas ar vienlaidu nedegoša materiāla loksni, kas ir par 150 mm lielāka nekā apkures ierīces izmēri plānā. Slēgtā tipa apkures ierīces kurtuves durtiņu priekšā nedegoša materiāla pārklājums ir par 300 mm lielāks nekā apkures ierīces izmēri plānā, bet vaļēja tipa apkures ierīces kurtuves atveres priekšā — par 500 mm lielāks. Degtnespējīgā materiāla loksnes biezums ir ne mazāks kā 6 mm.

22. Krāsnis, ko kurina ar cieto kurināmo, var būt apgādātas ar rokas aizvaru dūmkanālā. Aizvara biezums ir ne mazāks kā 6 mm. Aizvaram aizvērtā stāvoklī jānodrošina brīva caurplūde vismaz 20 cm2 šķērsgriezuma laukumā.

23. Karstā ūdens boilerus, kas iebūvēti krāsnīs vai kamīnos, nedrīkst pievienot slēgtām centrālapkures sistēmām, izņemot rūpnieciski ražotas ierīces, kuras paredzētas centrālapkures sistēmām un kuru atbilstība ir apliecināta likumā "Par atbilstības novērtēšanu" noteiktajā kārtībā.

24. Krāsnis un kamīnus nedrīkst pievienot dūmkanāliem, kuriem pievienotas ar gāzi kurināmas apkures ierīces vai gaisa centrālapkures sistēmas.

25. Degšanas procesam nepieciešamā gaisa patēriņš apkures ierīcē nedrīkst būtiski ietekmēt ventilācijas sistēmu darbību. Ja apkures ierīce patērē daudz gaisa, tā padevi projektē atsevišķi.

25.1 Nedzīvojamo ēku, kuras lietderīgā nominālā jauda apkures sistēmas (vai apvienotas apkures un ventilācijas sistēmas) vajadzībām vai kuras lietderīgā nominālā jauda gaisa kondicionēšanas sistēmas (vai apvienotas gaisa kondicionēšanas un ventilācijas sistēmas) vajadzībām pārsniedz 290 kilovatus, ja tas ir tehniski iespējami un ekonomiski pamatoti, aprīko ar ēkas automatizācijas un vadības sistēmu, kas nodrošina:

25.1 1. iespēju pastāvīgi uzraudzīt, reģistrēt, analizēt un koriģēt ēkas enerģijas izmantošanu;

25.1 2. iespēju salīdzinoši novērtēt ēkas energoefektivitāti, atklāt ēkas inženiertehniskās sistēmas efektivitātes zudumus un informēt ēkas pārvaldītāju par ēkas energoefektivitātes uzlabošanas iespējām;

25.1 3. tiešsaisti ar ēkas inženiertehnisko sistēmu un spēju veikt savas funkcijas neatkarīgi no inženiertehniskās sistēmas sastāvdaļu ražotāja.

25.2 (Svītrots ar MK 17.01.2023. noteikumiem Nr. 14)

25.3 (Svītrots ar MK 17.01.2023. noteikumiem Nr. 14)

25.4 Gaisa temperatūra lifta mašīntelpā siltajā gadalaikā nedrīkst būt augstāka par 40 °C.

2.2. Prasības centrālapkures katlu iekārtām un apkures iekārtām, ko kurina ar šķidro un cieto kurināmo

26. Centrālapkures katlu iekārtas, arī apkures (katlu) iekārtas, ko kurina ar gāzi, cieto un šķidro kurināmo, projektē un ierīko tā, lai to energoefektivitāte nebūtu zemāka par piemērojamos standartos noteikto.

27. Telpas, kurās izvietotas ar cieto vai šķidro kurināmo vai gāzi kurināmas vietējās centrālapkures katlu ierīces, norobežo no citām telpām ar ugunsdrošām starpsienām, kuru ugunsizturības robeža ir ne zemāka par EI-60, ugunsdrošiem pārsegumiem, kuru ugunsizturības robeža ir ne zemāka par R-60, un ugunsdrošām durvīm, kuru ugunsizturības robeža ir ne zemāka par EI-30.

28. Uzstādot katlu iekārtu, kuras deglis paredzēts šķidrajam kurināmajam vai gāzei, degli noregulē atbilstoši iekārtas jaudai un darba režīmam. Dūmgāzu zudumi nominālā darba režīmā nedrīkst pārsniegt 1,2 %. Kvēpu faktora rādītājs nedrīkst būt lielāks par 2. Oglekļa oksīda (CO) saturs dūmgāzēs nedrīkst pārsniegt 0,05 %.

29. Tādu apkures iekārtu drošums, kuras kurina ar šķidro kurināmo, nedrīkst būt mazāks par piemērojamos standartos noteikto.

30. Telpas, kurās atrodas šķidrā kurināmā tvertnes, ja tvertņu kopējā ietilpība nav lielāka par 5 t degvielas, atdala no pārējām telpām ar ugunsdrošām starpsienām, kuru ugunsizturības robeža nav zemāka par EI-60, ugunsdrošiem pārsegumiem, kuru ugunsizturības robeža nav zemāka par R-60, un ugunsdrošām durvīm, kuru ugunsizturības robeža nav zemākā par EI-30. Šīm telpām izbūvē ārējo logu, kura laukums ir vismaz 0,05 m2, rēķinot uz vienu telpas kubikmetru, bet ne mazāks par 0,25 m2.

31. Apkures ierīcēm, kuras kurina ar šķidro kurināmo, ieteicama tieša āra gaisa padeve degļa iekārtā.

32. Cietā kurināmā krājumus, kas lielāki par 1000 kg, uzglabā atsevišķi no centrālapkures katlu iekārtām un apkures iekārtām.

33. Šķidrā kurināmā apkures iekārtas un ierīces degvielas tvertni, kas lielāka par 490 litriem, aprīko ar ierobežojošām konstrukcijām, kas norobežo degvielas noplūdi tvertnes bojājuma gadījumā. Minētā prasība neattiecas uz tvertnēm ar dubultām sienām, kuru konstrukcija iekšējās sienas bojājuma gadījumā nepieļauj vielas nekontrolētu izplūšanu ārpus rezervuāra.

2.3. Prasības centralizētas apkures katlumājām un katlu iekārtām, kuru jauda ir lielāka par 500 kW

34. Katlu iekārtas aprīko ar siltumizolāciju, kura nodrošina, lai katlu iekārtas ārējo virsmu (izņemot kurtuvju durtiņas, lūkas un citas metāla detaļas) temperatūra nepārsniegtu 35°C, ja katlumājas iekštelpu temperatūra ir 20°C.

35. Ar gāzi vai šķidro kurināmo kurināmiem katliem, kuru nominālā jauda ir lielāka par 500 kW, izejošo dūmgāzu temperatūra stabilā darba režīmā nedrīkst pārsniegt 250°C.

36. Katlu iekārtas apgādā ar termometriem ūdens temperatūras un atejošo dūmgāzu temperatūras mērīšanai, kā arī ar atbilstošu atveri atejošu dūmgāzu analīzes paraugu ņemšanai.

37. Telpā, kurā atrodas katlu iekārtas, nedrīkst notikt ugunsnedroši vai sprādzienbīstami ražošanas procesi, kā arī tajā nedrīkst uzglabāt ugunsbīstamas vai sprādzienbīstamas vielas un materiālus.

38. Telpas, kurās atrodas katlu iekārtas, norobežo no citām telpām ar ugunsdrošām starpsienām, kuru ugunsizturības robeža nav zemāka par EI-120, ugunsdrošiem pārsegumiem, kuru ugunsizturības robeža nav zemāka par R-120, un ugunsdrošām durvīm, kuru ugunsizturības robeža nav zemāka par EI-90. Izejas no telpām, kurās atrodas katlu iekārtas, izbūvē tieši uz āru vai caur vējtveri, un tām nedrīkst būt kopīgu evakuācijas ceļu ar citām telpām.

39. Centrālapkures katlus, kuriem ir virsspiediena kurtuve un kuru jauda ir lielāka par 120 kW, drīkst izvietot tikai telpās, kurās ir atveres pastāvīgai ventilācijai.

2.4. Prasības dūmejām un dūmeņiem

40. Dūmrovju un dūmeju šķērsgriezumu projektē atbilstoši apkures ierīces vai katlu iekārtas jaudai. Dūmrovja un dūmvada šķērsgriezuma laukums gāzes un šķidrā kurināmā kurtuvēm nedrīkst būt mazāks par 50 cm2 un diametrs – par 80 mm. Cietā kurināmā kurtuvēm dūmrovja un dūmvada šķērsgriezuma laukums nedrīkst būt mazāks par 175 cm2 un diametrs – par 150 mm.

41. Katrai krāsnij vai pavardam ierīko atsevišķu dūmeni vai dūmkanālu. Vienam dūmkanālam atļauts pievienot divas apkures ierīces, ja tās atrodas vienā dzīvoklī un vienā stāvā. Savienojot divus dūmeņus, nepieciešams izbūvēt 12 cm biezu sadales starpsienu ne mazāk kā metra augstumā, mērot no savienojuma apakšas.

42. No apdedzinātiem māla pilnķermeņa ķieģeļiem būvēti dūmeņi un dūmkanāli ir vertikāli un bez pakāpieniem, ar ne mazāk kā 120 mm biezām sieniņām. No karstumizturīga betona būvētiem dūmeņiem un dūmkanāliem sieniņu biezums ir ne mazāks kā 60 mm un apakšdaļā izveidotas 250 mm dziļas pakājes ar tīrīšanas ailām, kuras nosedz ar ceturtdaļķieģeļa biezu mūrējumu vai durtiņām.

43. Ja vienai dūmejai vai dūmenim pievienotas vairākas kurtuves, dūmejas šķērsgriezuma laukumu aprēķina visu dūmejai un dūmenim pievienoto siltumģenerējošo ierīču kopējai jaudai.

44. Ar gāzi kurināmu apkures ierīču dūmeju konstrukciju un izvietojumu nosaka atbilstoši normatīvajam aktam par iekārtām, kurās tiek izmantots gāzveida kurināmais, un piemērojamiem standartiem.

45. Kamīnu pievieno atsevišķam dūmkanālam, kuram nedrīkst pievienot citu apkures ierīču vai siltumģenerējošu ierīču dūmkanālus. Kamīna dūmkanāla šķērsgriezuma laukums ir vismaz 300 cm2. Ja kamīna atveres laukums nav lielāks par 250 cm2, dūmkanāla šķērsgriezuma laukumu var samazināt līdz 175 cm2.

46. Dūmkanālus un dūmeņus projektē un ierīko tādus, lai nerastos aizdegšanās, eksplozijas, toksisku gāzu noplūdes, mitruma kondensācijas vai cita veida risks cilvēku veselībai un dzīvībai.

47. Aizliegts dūmgāzes novadīt vēdināšanas ailās (kanālos).

48. Vietās, kur ēku degtspējīgās konstrukcijas (piemēram, sienas, starpsienas, pārsegumi, sijas, sienas ar degtspējīgu materiālu apdari) piekļaujas vietējās apkures ierīču dūmkanāliem, izbūvē ugunsdrošības atdales, kas palielina apkures ierīču, dūmeņu un dūmkanālu sieniņu biezumu atbilstoši šī būvnormatīva 1. pielikuma 2. tabulai. Šī būvnormatīva 1. pielikuma 2. tabulā norādītās prasības neattiecas uz ugunsdrošības atkāpēm dūmkanāliem un dūmeņiem, ja to ražotājs noteicis citādi.

49. Ugunsdrošības atdales nepieciešamas vietās, kurās ēku degtspējīgās konstrukcijas piekļaujas ventilācijas kanāliem, ja tie ierīkoti blakus dūmkanāliem.

50. Dūmkanālus un dūmeņus izbūvē no degtnespējīgiem, karstumizturīgiem un pret dūmgāzu izraisīto koroziju izturīgiem materiāliem.

51. Dūmkanālus un dūmeņus projektē un ierīko tā, lai to ārējās virsmas temperatūra nepārsniegtu 80°C.

52. Dūmkanālu un dūmeņu šķērsgriezumu un augstumu projektē un ierīko tā, lai nodrošinātu vajadzīgo vilkmi un dūmgāzu aizvadīšanu.

53. Dūmkanālus un dūmeņus projektē un ierīko tā, lai nodrošinātu to ērtu tīrīšanu, apkopi un pārbaudi. Dūmvados ierīko tīrīšanas lūkas, kuru šķērsgriezuma laukums ir ne mazāks par dūmkanāla šķērsgriezumu. Īsos, taisnos dūmeņos, kuru garums nepārsniedz 7 m, tīrīšanas lūkas var neierīkot.

54. Ja dūmenis ir paredzēts tīrīšanai no augšas, nodrošina ērtu un drošu piekļūšanu tam no jumta. Degtspējīgie materiāli un konstrukcijas no dūmeņiem un dūmkanāliem (arī to tīrīšanas lūkām un citiem elementiem), kas paredzēti dūmgāzu novadīšanai no apkures ierīcēm, kuru kopējā jauda ir ne lielāka par 120 kW, nedrīkst atrasties tuvāk par (mērot no dūmeņa, dūmvada, lūkas ārējās virsmas):

54.1. 100 mm no mūra un metāla dūmeņiem;

54.2. 300 mm no dūmvadiem;

54.3. 200 mm no tīrīšanas lūkām un citiem elementiem.

55. Metāla dūmvadus projektē un uzstāda atbilstoši piemērojamiem standartiem.

2.5. Ugunsdrošības prasības

56. Telpās, kurās pastāvīgi uzturas cilvēki, apkures krāšņu virsmu maksimālā temperatūra nedrīkst pārsniegt:

56.1. 90°C – pirmsskolas izglītības iestādēs, vispārizglītojošās skolās, internātskolās un citās skolās, bērnudārzos, ārstniecības iestādēs, veselības aprūpes, sociālās aprūpes un rehabilitācijas iestādēs (izņemot aptiekas);

56.2. 110°C – ne vairāk kā 15 % no krāsns kopējās virsmas laukuma;

56.3. 120°C – ne vairāk kā 5 % no krāsns kopējās virsmas laukuma;

56.4. 120°C – citu ēku telpās.

57. Nedzīvojamās telpās, kurās cilvēki uzturas īslaicīgi (ne ilgāk par četrām stundām diennaktī), atļauts uzstādīt apkures ierīci, kuras virsmas temperatūra pārsniedz 120°C, ja apkures ierīce no visām pusēm ir norobežota ar degtnespējīga materiāla aizsargekrānu.

58. Ar vienu krāsni vai kamīnu atļauts apkurināt ne vairāk par trim vienā stāvā izvietotām telpām.

59. Divstāvu ēkās atļauts ierīkot divlīmeņu krāsnis ar atsevišķām kurtuvēm un dūmejām katrā stāvā, bet divlīmeņu dzīvokļos – ar vienu kurtuvi pirmajā stāvā.

60. Publiskajās ēkās vietējās apkures ierīces izvieto tā, lai to kurtuves būtu apkalpojamas no palīgtelpām vai koridoriem, kuriem ir vēdlodziņi telpu dabiskai vēdināšanai.

60.1 Ja tiek būvēta jauna vai pārbūvēta esoša dzīvojamā ēka vai publiska ēka, tad ēkai, kurai plānots izmantot autonomo apkuri, pie blakus esošas augstākas ēkas dūmenis jāierīko tādā augstumā, kas nerada negatīvu ietekmi uz netālu esošajām ēkām un tajās dzīvojošajiem iedzīvotājiem. Skursteni ierīko tādā augstumā, lai nodrošinātu normālu dūmgāzu plūsmu un apkures iekārtas radītais gaisa piesārņojums netiktu novadīts blakus esošās ēkas logos, durvīs un ventilācijas sistēmās.

61. Dūmeņa augstumu virs jumta seguma nosaka, ņemot vērā šādus nosacījumus:

61.1. ja dūmenis atrodas tuvāk par 1,5 m no jumta kores, tam jābūt 0,5 m augstākam par kori;

61.2. ja dūmenis atrodas 1,5 līdz 3 m no jumta kores, tas nedrīkst būt zemāks par kori;

61.3. ja dūmenis atrodas tālāk par 3 m no jumta kores, tā augšgals nedrīkst būt zemāks par taisni, kura vilkta no kores 10° leņķī pret horizontu.

62. Dūmeņa augšējo galu ierīko ne zemāk par 0,5 m virs jumta seguma (arī ēkām ar plakanu jumtu).

63. Dūmeņa kopējais augstums no pelnu krātuves režģa līdz dūmu izplūdes vietai nedrīkst būt mazāks par 5 m.

64. Ar malku kurināmām krāsnīm dūmu izvadkanālā ierīko vienu aiz otra divus blīvus aizbīdņus, bet ar oglēm vai kūdru kurināmām krāsnīm – vienu aizbīdni, kurā ir 15 mm (diametrā) liels caurums.

65. Uz vietējās apkures ierīču dūmeņiem var uzstādīt jumtiņus un citus pārsegumus, tajā skaitā deflektorus. Jumtiņu, pārsegumu un deflektoru uzstādīšana nedrīkst traucēt apkures iekārtu pareizai darbībai un dūmeņu tīrīšanas darbiem.

3. Ventilācija un gaisa kondicionēšana

3.1. Vispārīgās drošuma prasības

66. Telpās, kurās iespējama sprādzienbīstamu gāzu, tvaiku un gaisa maisījumu veidošanās, paredz pasākumus, kas novērš iespējamo sprādzienu, ko varētu izraisīt ventilācijas iekārtu darbība. Ventilācijas iekārtas aprīko ar skaņas un gaismas signalizāciju.

67. Ēkai izvēlas tādu novietojumu, telpisko plānojumu un konstruktīvo risinājumu, lai:

67.1. mazinātu āra gaisa piesārņojuma un grunts radona piesārņojuma ietekmi uz ventilācijas sistēmām, telpām un ēku kopumā;

67.2. telpas būtu pasargātas no paaugstināta mitruma ietekmes, ko rada nokrišņi, kapilārais vai kondensācijas mitrums;

67.3. minimizētu kaitīgo izdalījumu izplatīšanās risku no telpas uz telpu un no stāva uz stāvu.

68. Norobežojošo un nesošo konstrukciju siltuma inerci un ventilācijas un gaisa kondicionēšanas sistēmu slodzi savstarpēji optimizē, lai iegūtu minimālo summāro resursu patēriņu ēkas būvniecībai un ekspluatācijai.

69. Telpu un stāvu augstuma rezervi ventilācijas iekārtu un gaisa vadu izvietošanai paredz būvniecības ieceres dokumentācijas izstrādes stadijā.

70. Šahtās un starptelpās, kur izvieto ventilācijas gaisa vadus, gaisa vadu attālums līdz citiem inženiertīkliem ir ne mazāks par 50 mm. Citi inženiertīkli nedrīkst šķērsot gaisa vadus.

71. Ventilācijas iekārtu montāžai un demontāžai ēkas norobežojošās konstrukcijās paredz atbilstošus montāžas atvērumus.

72. Plānojot ēkas enerģētisko bilanci, paredz ventilācijas sistēmu darbībai nepieciešamās elektriskās un siltuma jaudas.

73. Telpām paredz dabisko vēdināšanu, piemēram, atveramus logus, logus ar īpašiem ventilējamiem rāmjiem vai īpašas ailas ārsienās. Nav ieteicams projektēt telpas, kurās nav iespējama dabiskā vēdināšana.