Uzņēmumu ienākuma nodokļa likuma normu piemērošanas noteikumi

Ministru kabineta noteikumi Nr. 677Rīgā 2017. gada 14. novembrī (prot. Nr. 57 12. §)

Izdoti saskaņā ar Uzņēmumu ienākuma nodokļa likuma 4. pantaotrās daļas 2. punkta "e" apakšpunktu, 5. panta ceturto daļu, 8. pantavienpadsmitās daļas 4. punktu, 16. panta trešo daļu,17. panta astoņpadsmito daļu, 20. panta 1., 2., 3., 4., 5.,6., 7., 8., 9., 10., 11. un 13. punktu

1. Noteikumi nosaka Uzņēmumu ienākuma nodokļa likumā (turpmāk – likums) noteikto normu piemērošanas kārtību attiecīgiem nodokļa maksātājiem konkrētos gadījumos, paredzot:

1.1. likumā lietoto terminu piemērošanu uzņēmumu ienākuma nodokļa aprēķināšanai;

1.2. ar nodokli apliekamās bāzes noteikšanas kārtību, ņemot vērā dažādos apstākļus, likumā minētos ierobežojumus un citus nosacījumus, kuri konkrētā situācijā ietekmē nodokļa bāzes apmēru;

1.3. īpašus nosacījumus ar nodokli apliekamā objekta noteikšanai iekšzemes uzņēmumiem un nerezidentu pastāvīgajām pārstāvniecībām, ja tās veic darījumus ar personām, kuras atrodas, ir izveidotas vai nodibinātas zemu nodokļu vai beznodokļu valstīs vai teritorijās;

1.4. procedūras to maksājumu atbrīvošanai no nodokļa ieturēšanas, kurus Latvijas iekšzemes uzņēmums vai nerezidenta pastāvīgā pārstāvniecība (turpmāk – pastāvīgā pārstāvniecība) izmaksā personai, kura atrodas, ir izveidota vai nodibināta zemu nodokļu vai beznodokļu valstīs vai teritorijās;

1.5. darījuma tirgus cenas (vērtības) noteikšanai izmantojamās metodes un kārtību, ja darījums noticis starp saistītām personām;

1.6. likuma normu praktiskās piemērošanas ilustrācijai nepieciešamos piemērus;

1.7. nodokļa piemērošanas kārtību nodokļa maksātāja reorganizācijas gadījumā;

1.8. kārtību, kādā iesniedzams pārskats par nerezidenta gūto ienākumu Latvijā, un pārskata veidlapu;

1.9. kārtību, kādā nodokļa maksātājs sniedz Valsts ieņēmumu dienestam (turpmāk – dienests) informāciju par nerezidentiem izmaksātajām summām, kā arī par ieturēto nodokli;

1.10. kārtību, kādā sniedzama informācija par ieguldījumu fondu un alternatīvo ieguldījumu fondu saņemtajām dividendēm vai dividendēm pielīdzinātu ienākumu, par kuru ir tiesības samazināt ieguldītāja ar uzņēmumu ienākuma nodokli apliekamo bāzi;

1.11. kārtību, kādā kredītiestāde ar uzņēmumu ienākuma nodokli apliekamajā bāzē neietver aizdevumus, kurus tā izsniedz, pamatojoties uz vispārējiem kreditēšanas nosacījumiem, vai kuri izriet no kredītiestāžu darbību regulējošiem normatīvajiem aktiem.

2. Likumā lietotie termini atbilst arī citos likumos lietotajiem terminiem, tai skaitā Komerclikumā lietotajiem terminiem, ja tie nav pretrunā ar likumu.

3. Likumā lietotais termins "saistīta persona" atbilst likumā "Par nodokļiem un nodevām" lietotajam terminam.

4. Piemērojot likuma 1. panta divdesmit otro daļu, autortiesību un blakustiesību objektus un subjektus nosaka atbilstoši Autortiesību likumam, kā arī ievēro divpusējos starptautiskos līgumus par nodokļu dubultās uzlikšanas un nodokļu nemaksāšanas novēršanu attiecībā uz ienākuma un kapitāla nodokļiem (turpmāk – nodokļu konvencija). Ja saņemts maksājums par paša materializētā darba izmantošanu, kuru aizsargā autortiesības, to neuzskata par maksājumu par autortiesību izmantošanu vai tiesībām izmantot autortiesības uz šo darbu.

5. Likuma izpratnē kopējā darba ņēmējiem aprēķinātajā bruto darba samaksā, no kuras veiktas valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas (turpmāk – bruto darba samaksa), iekļauj pamatalgu, samaksu par nostrādāto laiku (tai skaitā par virsstundām) vai veikto darba apjomu, regulāras un neregulāras piemaksas, prēmijas un citus labumus, samaksu par atvaļinājumu, darbnespējas lapu A apmaksu, samaksu par darbu svētku dienās un citās dienās, kā arī to atlīdzības daļu, par kuru tiek aprēķināts solidaritātes nodoklis. Bruto darba samaksā tiek iekļauta arī atlīdzība darbiniekam, kurš nosūtīts darbā uz citu valsti (izņemot uz nodokļa maksātāja pastāvīgo pārstāvniecību ārvalstīs), ja iedzīvotāju ienākuma nodoklis un valsts sociālās apdrošināšanas iemaksas tiek veiktas Latvijā, kā arī atlīdzība darbiniekam – nerezidentam, arī tad, ja valsts sociālās apdrošināšanas iemaksas tiek veiktas tā rezidences valstī un iedzīvotāju ienākuma nodoklis tiek maksāts Latvijā. Bruto darba samaksā netiek iekļauta darba devēja veiktā valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu daļa.

6. Likuma 3. pantā noteikto nodokļa likmi piemēro ar uzņēmumu ienākuma nodokli apliekamajai bāzei (bruto vērtībā), kuru nosaka, taksācijas periodā summējot ar nodokli apliekamos objektus (piemēram – izmaksātās dividendes) un kopsummu (neto vērtībā) dalot ar koeficientu 0,8 (saskaņā ar likuma 4. panta devīto daļu) (nodokļa bāzes noteikšanas piemērs – šo noteikumu 1. pielikuma 1. punktā).

7. Likuma 4. panta otrās daļas 2. punkta "e" apakšpunktā noteikto ar nodokli apliekamo objektu, kuru veido darījuma cenas un tirgus vērtības starpība, aprēķina:

7.1. veicot šo noteikumu 10. punktā minēto funkcionālo analīzi;

7.2. piemērojot šo noteikumu 13., 14., 15., 16. un 17. punktā minētās metodes;

7.3. veicot šo noteikumu 11. un 12. punktā minēto salīdzināmības analīzi.

7.1 Šo noteikumu 7. punktu nepiemēro zemas pievienotās vērtības pakalpojumiem, ja nodokļu maksātājs izvēlas ar nodokli apliekamo objektu noteikt saskaņā ar šo noteikumu 18.1, 18.2, 18.3, 18.4, 18.5, 18.6, 18.7, 18.8 un 18.9 punktā paredzēto vienkāršoto kārtību.

8. Šo noteikumu 13., 14., 15., 16. un 17. punktā minēto darījuma tirgus vērtības vai preces (produkta, pakalpojuma, nemateriālā īpašuma un cita darījuma objekta) tirgus cenas noteikšanas metodi izvēlas atkarībā no:

8.1. kontrolētā darījuma ekonomiskās būtības, kas tiek noteikta, veicot funkcionālo analīzi atbilstoši šo noteikumu 10. punktam;

8.2. ticamas informācijas pieejamības (sevišķi attiecībā uz nesaistītu pušu darījumiem vai nesaistītu personu finanšu rādītājiem), kas ir nepieciešama, piemērojot izvēlēto metodi;

8.3. salīdzināmības pakāpes starp kontrolēto darījumu un nekontrolēto darījumu vai nesaistītu personu finanšu rādītajiem, iekļaujot izdarīto salīdzināmības korekciju būtisku atšķirību (ja tādas ir) izslēgšanai starp tiem.

9. Darījumu cenu (vērtību), kāda būtu, ja darījums notiktu starp nesaistītām personām, nosaka, piemērojot vienu no šo noteikumu 13., 14., 15., 16. un 17. punktā minētajām metodēm vai šo noteikumu 13., 14., 15., 16. un 17. punktā minēto metožu ietvaros piemērojot darījuma ekonomiskās analīzes tehniku (piemēram, diskontētās naudas plūsmas tehniku salīdzināmo nekontrolēto cenu metodes ietvaros), ja to var piemērot saskaņā ar saistītas personas rezidences valsts ārējiem normatīvajiem aktiem.

10. Funkcionālās analīzes ietvaros nosaka saistīto personu darījumā vai komerciālajās vai finanšu attiecībās pastāvošās izpildītās funkcijas, uzņemtos un kontrolētos riskus, izmantotos aktīvus un citus darījumu vai komerciālās vai finanšu attiecības ietekmējošus faktorus.

11. Piemērojot preču (produktu, pakalpojumu) tirgus cenas vai darījuma vērtības noteikšanas metodes, lai noteiktu salīdzināmus darījumus vai salīdzināmus saimnieciskās darbības veicējus un lai noteiktu ienākumus, kurus nodokļa maksātājs būtu saņēmis, vai izdevumus, kuri nodokļa maksātājam nebūtu radušies, nosaka:

11.1. saistītas personas darījumā vai darījumu virknē, komerciālajās vai finanšu attiecībās veikto funkciju un ar tām saistīto uzņemto un kontrolēto risku un izmantoto aktīvu salīdzināmību ar attiecīgajā komercdarbības nozarē un līdzīgā ģeogrāfiskajā tirgū esošā neatkarīgā saimnieciskās darbības veicēja līdzīgos darījumos veiktajām funkcijām un ar tām saistītajiem riskiem un izmantotajiem aktīviem, kā arī nosaka citu darījumu cenu (vērtību) ietekmējošu faktoru salīdzināmību;

11.2. darījuma priekšmeta salīdzināmību, tas ir, saistītas personas pirkto vai pārdoto preču (produktu) vai sniegto vai saņemto pakalpojumu salīdzināmību ar nesaistītu komersantu attiecīgo darījumu priekšmetu (pirkto vai pārdoto preču (produktu) vai sniegto vai saņemto pakalpojumu), kā arī citu darījuma cenu (vērtību) ietekmējošu faktoru salīdzināmību.

12. Piemērojot kādu no šo noteikumu 13., 14., 15., 16. vai 17. punktā minētajām darījuma tirgus vērtības vai preces (produkta, pakalpojuma) tirgus cenas noteikšanas metodēm:

12.1. salīdzināmās pamatfunkcijas ir produkta ražošana, izpēte un attīstība, preču tirdzniecība un izplatīšana, reklāma, mārketings un finansēšanas nodrošināšana, kā arī citas funkcijas;

12.2. salīdzināmie riski atkarībā no veiktajām funkcijām var būt tirgus riski, kreditoru un debitoru riski, zaudējumu riski, kas saistīti ar preču krājumu uzglabāšanu, valūtas svārstību riski un zaudējumu riski, kas saistīti ar ražošanas iekārtu nolietošanos vai neveiksmīgu ieguldījumu konkrētā produkta pētniecības un attīstības projektā, apdrošināšanas un garantiju riski, kā arī citi riski;

12.3. par salīdzināmu nekontrolētu darījumu vai par salīdzināmu nesaistītu personu izvēlas, ja ir spēkā vismaz viens no šādiem nosacījumiem:

12.3.1. salīdzinātais darījums vai salīdzinātā nesaistītā persona ir salīdzināma ar kontrolēto darījumu vai saistīto personu, un atšķirības (ja tādas ir) starp salīdzinātajiem darījumiem vai starp salīdzinātajiem komersantiem būtiski neietekmē cenu neierobežotas konkurences apstākļos;

12.3.2. var veikt matemātiskus aprēķinus un pieņemami precīzas finanšu datu korekcijas, lai izslēgtu šādu salīdzinātajos darījumos vai salīdzinātajās personās konstatēto atšķirību būtisku ietekmi uz salīdzināmību.

13. Salīdzināmo nekontrolēto cenu metode:

13.1. metodes būtība – metode, kuras ietvaros salīdzina saistītu personu savstarpēji veiktajā darījumā piemēroto cenu ar saistītas personas un ar to nesaistītas personas veikta salīdzināma darījuma cenu vai ar citu nesaistītu personu veikta salīdzināma darījuma cenu, vai, ja tas ir pietiekami salīdzināmi, ar apkopotu publiski pieejamu informāciju par salīdzināmu nesaistītu personu veiktu darījumu cenām un citiem cenu ietekmējošiem faktoriem salīdzināmos apstākļos (salīdzināmo nekontrolēto cenu metodes piemērs – šo noteikumu 2. pielikuma 1. punktā);

13.2. metodi piemēro, ja tiek veikti darījumi ar precēm vai pakalpojumiem, kuru cenas ir salīdzināmas ar nesaistītu personu veiktu darījumu cenām, vai ja ir iespējams veikt pietiekami precīzas korekcijas, lai izslēgtu darījumu atšķirību būtisku ietekmi uz darījuma vērtību vai preces, produkta vai pakalpojuma cenu.

14. Tālākpārdošanas cenu metode:

14.1. metodes būtība – metode pamatojas uz cenu, par kādu preces (produktus), kas iegādātas no saistītas personas (uzņēmuma), tiek pārdotas tālāk nesaistītai personai. Minēto cenu samazina par bruto peļņu, no kuras tālākpārdevējam būtu jāsedz pārdošanas un administrācijas izmaksas, gūstot atbilstošu peļņu vai peļņas normu, ņemot vērā darījuma nodrošināšanai veiktās funkcijas, ar tām saistītos riskus, izmantotos aktīvus un citus darījuma vērtību ietekmējošus faktorus. Tas, kas paliek pāri pēc bruto peļņas atņemšanas un citām nepieciešamajām izmaksu korekcijām, kas izdarītas atbilstoši šo noteikumu 12.3.1. un 12.3.2. apakšpunktam, ir uzskatāms par darījuma tirgus vērtību (vai preces, produkta tirgus cenu) (tālākpārdošanas cenu metodes piemērs – šo noteikumu 2. pielikuma 2. punktā);

14.2. metodi piemēro tālākpārdevēja preču iegādes darījumiem, ja tālākpārdevējs pārdod preci tālāk nesaistītai personai, ievērojami nepalielinot preces vērtību un saglabājot tās identitāti.

15. Izmaksu pieskaitīšanas metode:

15.1. metodes būtība – metode, ar kuru darījuma tirgus cena tiek noteikta pārdevēja pārdotās produkcijas vai pakalpojuma sniedzēja sniegto pakalpojumu tiešajām un netiešajām izmaksām, kas saistītas ar produkta pārdošanu vai pakalpojuma sniegšanu saistītai personai, pieskaitot atbilstošu izmaksu uzcenojumu, kādu pārdevējs piemērotu salīdzināmā darījumā ar nesaistītu personu, ņemot vērā darījuma nodrošināšanai veiktās funkcijas, ar tām saistītos riskus, izmantotos aktīvus un citus darījuma cenu ietekmējošus faktorus (izmaksu pieskaitīšanas metodes piemērs šo noteikumu 2. pielikuma 3. punktā);

15.2. metodi piemēro preču (produktu) pārdevēja (ražotāja) vai pakalpojumu sniedzēja darījumiem, ja attiecīgajos darījumu priekšmetos nav ieguldīts nozīmīgs un unikāls nemateriālais īpašums.

16. Darījumu tīrās peļņas metode:

16.1. metodes būtība – metode, kurā darījumu vērtība (preces, produkta vai pakalpojuma cena) tiek noteikta, izvērtējot tīro peļņu pret atbilstošu bāzi (piemēram, izmaksām, ieņēmumiem, aktīviem vai citu atbilstošu bāzi), ņemot vērā darījuma nodrošināšanai veiktās funkcijas, ar tām saistītos riskus, izmantotos aktīvus un citus darījumu vērtību vai preces cenu ietekmējošus faktorus (darījumu tīrās peļņas metodes piemērs – šo noteikumu 2. pielikuma 4. punktā);

16.2. metodi piemēro līdzīgi kā tālākpārdošanas cenu metodi vai izmaksu pieskaitīšanas metodi (šo noteikumu 14. un 15. punktā minētajos gadījumos), ja kontrolētā darījuma tiešo un netiešo izmaksu uzcenojumu vai bruto peļņas normas salīdzināšana ar nesaistītu personu attiecīgajiem finanšu rādītājiem nesniedz pietiekami ticamu un ar darījuma cenu (vērtību) ietekmējošiem faktoriem (šo noteikumu 11. un 12. punkts) pamatotu rezultātu.

17. Peļņas sadalīšanas metode – tirgus cenas noteikšanas metode, kuru izmantojot vispirms nosaka starp saistītajām personām sadalāmo kontrolētā darījuma peļņu un tad to sadala starp saistītajām personām, balstoties uz ekonomiski pamatotu faktoru, kas tuvina peļņas sadali tādai peļņas sadalei, kāda notiktu starp neatkarīgām personām (peļņas sadalīšanas metodes piemēru skatīt šo noteikumu 2. pielikuma 5. punktā).

17.1 Piemērojot peļņas sadalīšanas metodi, šajos noteikumos ietvertās atsauces uz peļņu ir vienlīdz attiecināmas arī uz zaudējumiem (peļņas sadalīšanas metode tiek piemērota vienādi neatkarīgi no tā, vai no attiecīgajiem darījumiem veidojas peļņa vai zaudējumi).

17.2 Izvēloties peļņas sadalīšanas metodi saskaņā ar šo noteikumu 8. punktu, ņem vērā, ka tā var tikt piemērota, ja:

17.2 1. abas kontrolēta darījuma puses saistībā ar šo darījumu veic unikālu un vērtīgu ieguldījumu (piemēram, unikāla un vērtīga nemateriāla īpašuma formā). Ar unikālu un vērtīgu ieguldījumu šajā gadījumā saprot ieguldījumu, kas nav salīdzināms ar neatkarīgu personu veikto ieguldījumu salīdzināmos apstākļos un kura izmantošana saimnieciskajā darbībā rada galveno avotu faktiskajam vai potenciālajam ekonomiskajam labumam, kas rada peļņu;

17.2 2. saistītās personas īsteno savstarpēji augsti integrētu saimnieciskās darbības modeli (piemēram, globālās vērtību ķēdes ietvaros), kurā dalībnieku ieguldījumu nevar ticami novērtēt, to nošķirot no citu dalībnieku ieguldījuma;

17.2 3. abas kontrolēta darījuma puses saistībā ar šo darījumu kopīgi uzņemas vienu vai vairākus būtiskus ekonomiskus riskus vai arī katra darījuma puse patstāvīgi uzņemas ekonomiski nozīmīgu risku, bet darījuma pušu uzņemtie būtiskie ekonomiskie riski ir savstarpēji cieši saistīti.

17.3 Piemērojot peļņas sadalīšanas metodi, ievēro šādus nosacījumus:

17.3 1. peļņas sadalīšanai un peļņas sadalīšanas faktoru izvēlei jābūt konsekventai ar attiecīgā kontrolētā darījuma funkcionālo analīzi, it īpaši ar pieņēmumiem par ekonomiski būtiskajiem riskiem, kurus uzņemas saistītās personas;

17.3 2. sadalāmās peļņas noteikšanas procesam un izvēlētajiem peļņas sadalīšanas faktoriem jābūt kvantitatīvi izmērāmiem;

17.3 3. peļņas sadalīšanas metode tiek izmantota, nosakot tirgus cenu (vērtību) pirms kontrolētā darījuma uzsākšanas;

17.3 4. peļņas sadalīšanai un peļņas sadalīšanas faktoru izvēlei jābūt konsekventai visā kontrolētā darījuma darbības laikā, izņemot gadījumu, ja atšķirības ir ekonomiski pamatotas un atbilstoši dokumentētas;

17.3 5. piemērojot peļņas sadalīšanas metodi, tiek sadalīta peļņa pirms procentu maksājumiem un nodokļiem (EBIT), taču, ņemot vērā attiecīgos faktus un apstākļus, var tikt sadalīta bruto peļņa.

17.4 Tiek izmantotas šādas peļņas sadalīšanas pieejas:

17.4 1. ieguldījumu analīze. Atbilstoši šai pieejai peļņa starp saistītajām personām tiek sadalīta, pamatojoties uz katras saistītās personas ieguldījuma relatīvo vērtību kontrolētajā darījumā, ja iespējams, analīzi pamatojot ar ārējiem tirgus datiem, kuri liecina, kā līdzīgos apstākļos peļņu būtu sadalījušas neatkarīgas personas;

17.4 2. atlikušās peļņas analīze. Atbilstoši šai pieejai starp saistītajām personām sadalāmo peļņu secīgi sadala divās kategorijās:

17.4 2.1. pirmajā kategorijā iekļauj peļņu, kas attiecināma uz ieguldījumu, par kuru ir pieejami uzticami salīdzināmi dati par neatkarīgu personu rīcību līdzīgā situācijā (parasti peļņa, kas attiecināma uz kontrolēta darījuma ietvaros veicamo mazāk sarežģītu ieguldījumu). Minēto pirmajā kategorijā iekļauto ieguldījumu vērtību parasti nosaka, izmantojot kādu no šo noteikumu 13., 14., 15. vai 16. punktā minētajām darījuma tirgus cenas noteikšanas metodēm;

17.4 2.2. otrajā kategorijā iekļauto peļņu nosaka, no visas starp saistītajām personām sadalāmās peļņas atņemot atbilstoši šo noteikumu 17.4 2.1. apakšpunktam noteikto peļņu, pieņemot, ka otrajā kategorijā iekļautā (atlikusī) peļņa sevī ietver peļņu no abu kontrolētā darījuma pušu ieguldījumiem, kas ir unikāli un vērtīgi vai attiecināmi uz augsti integrētu saimnieciskās darbības modeli, tādēļ nav atsevišķi novērtējami, vai attiecināmi uz ekonomiski nozīmīgu risku, kuru kopīgi uzņemas abas kontrolētā darījuma puses. Minēto otrajā kategorijā iekļauto peļņu attiecina uz abām kontrolētā darījuma pusēm, ievērojot katras kontrolētā darījuma puses relatīvo lomu otrās kategorijas ieguldījuma veikšanā, ja iespējams, analīzi pamatojot ar ārējiem tirgus datiem, kuri liecina, kā līdzīgos apstākļos peļņu būtu sadalījušas neatkarīgas personas.

17.5 Ekonomiski pamatoti faktori, atbilstoši kuriem peļņas sadalīšanas metodes ietvaros saistītu personu starpā tiek sadalīta peļņa, ir:

17.5 1. neatkarīgi no transfertcenu politikas un balstīti uz objektīviem datiem (piemēram, pārdošanas apjoms līdzīgos apstākļos neatkarīgām personām), nevis uz datiem, kas attiecas uz saistītu personu atlīdzību saistībā ar kontrolētiem darījumiem (piemēram, pārdošanas apjoms saistītām personām);

17.5 2. pārbaudāmi;

17.5 3. pamatoti ar iekšējiem vai ārējiem salīdzināmiem datiem.

17.6 Neierobežojot ar šajā punktā ietverto uzskaitījumu, atkarībā no galvenā faktora, kurš konkrētajā gadījumā rada vērtību, peļņas sadalīšanas metodes piemērošanas mērķiem ekonomiski pamatoti peļņas sadalīšanas faktori ir:

17.6 1. aktīvu vai kapitāla vērtība;

17.6 2. pamatdarbības izdevumi;

17.6 3. pārdoto preču izmaksas;

17.6 4. izpētes un attīstības izmaksas;

17.6 5. pārdošanas apjoms;

17.6 6. to darbinieku atalgojums, kas veic galvenās funkcijas, kas rada vērtību.

18. Lai precīzāk noteiktu preces (produkcijas, pakalpojuma) tirgus cenu (vērtību) vai darījuma tirgus cenu (vērtību), šajos noteikumos minētās darījuma tirgus cenas (vērtības) (preces (produkta), pakalpojuma, nemateriālā īpašuma un cita darījuma priekšmeta tirgus cenas (vērtības)) noteikšanas metodes var kombinēt.

18.1 Ja nodokļa maksātājs sniedz vai saņem šajos noteikumos minētos zemas pievienotās vērtības pakalpojumus, tas ir tiesīgs likuma 4. panta otrās daļas 2. punkta "e" apakšpunktā minēto apliekamo objektu noteikt atbilstoši šajos noteikumos paredzētajai vienkāršotajai kārtībai. Šādā gadījumā apliekamais objekts veidojas kā starpība starp darījuma cenu un atbilstoši šo noteikumu 18.7, 18.8 un 18.9 punktā minētajai kārtībai aprēķināto tirgus vērtību.