Zaudējis spēku - Ieteikumi noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas un sankciju riska pārvaldīšanas iekšējās kontroles sistēmas izveidei un klientu izpētei

83. Neskatoties uz to, ka ir veikts iestādes neatkarīgais audits, arī iekšējam auditam regulāri ir jāveic IKS efektivitātes izvērtējums. Iekšējā audita mērķis nav dublēt ārējo auditu, bet gan nodrošināt padziļinātāku vērtējumu identificētajās riska jomās, kā arī nodrošināt izstrādāto pasākumu plāna izpildes pārbaudi.

2.7. Neatkarīgais audits

Šī apakšnodaļa attiecas uz kredītiestādēm, licencētām maksājumu un elektroniskās naudas iestādēm un dalībvalstu un trešo valstu kredītiestāžu un licencētu maksājumu un elektroniskās naudas iestāžu filiālēm Latvijas Republikā, ņemot vērā Komisijas 01.09.2020. normatīvo noteikumu Nr. 148 "Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas iekšējās kontroles sistēmas neatkarīga izvērtējuma veikšanas normatīvie noteikumi", kas nosaka prasības NILLTPFN IKS neatkarīga izvērtējuma veikšanai, prasības. Šajā apakšnodaļā aprakstīto pēc iespējas būtu ieteicams ņemt vērā arī citām iestādēm, kuru darbībai piemīt paaugstināts NILLTPF risks.

84. Veicot iestādes IKS darbības atbilstības neatkarīgu izvērtējumu, lai izdarītu visaptverošu slēdzienu par IKS atbilstību, nepieciešams piemērot holistisku pieeju – vērtēt gan politiku un procedūru prasības (vai tās ietver visas nepieciešamās NILLTPF riska pārvaldīšanas prasības, piemēram, klienta izpētes, tostarp identifikācijas, prasības, ziņošanas pienākumu atbildīgajām iestādēm, un ir atbilstošas iestādes un tās klientu risku izvērtējumam), gan politiku un procedūru efektīvu īstenošanu praksē, tostarp veikt noteikta skaita klientu lietu pārbaudes (sample testing), piemēram, atlasei vairāk izvēloties klientus no grupām, kuras kredītiestādēm un licencētām maksājumu un elektroniskās naudas iestādēm rada paaugstinātu risku. Pārbaudāmo klientu lietu skaits jānosaka proporcionāli un samērīgi ar iestādes kopējo klientu skaitu (t.i., pārbaudāmo klientu lietu skaits jānosaka tādā apmērā, kas ļauj izdarīt pamatotus secinājumus par iestādes IKS darbību). Tikai klientu lietu pārbaudes (sample testing) var nebūt pietiekamas, lai izdarītu visaptverošus secinājumus par iestādes IKS darbības atbilstību.

85. Izdarot slēdzienu par IKS atbilstību, nepieciešams sniegt konstatēto trūkumu un nepilnību, kā arī sniegto rekomendāciju būtiskuma novērtējumu, izvērtējot to ietekmi uz risku pārvaldību.

86. Neatkarīgais vērtētājs auditu var sākt tikai pēc Komisijas saskaņojuma saņemšanas. Savukārt par audita perioda atskaites punktu uzskata pēdējo datumu, kad ziņojums par audita rezultātiem iesniegts iestādē.

87. Iestādei pēc sankciju riska pārvaldīšanas IKS darbības efektivitātes ārējā izvērtējuma veikšanas samērīgā periodā, nepārsniedzot trīs mēnešus no datuma, kad audita gala ziņojums iesniegts iestādē, jāizstrādā auditā identificēto trūkumu un nepilnību novēršanas pasākumu un rekomendāciju ieviešanas plāns, ko apstiprina iestādes valde. Viena mēneša laikā no plāna apstiprināšanas valdē iestāde iesniedz un saskaņo plānu ar Komisiju. Iestāde informē Komisiju par plāna izpildi ne retāk kā reizi ceturksnī.

88. Komisijas pilnā pārbaude pēc būtības ir pielīdzināma neatkarīga ārējā audita novērtējumam, tādēļ neatkarīga audita veikšanas termiņu, ja veikta Komisijas pārbaude, iestāde, saskaņojot to ar Komisiju, var noteikt, ņemot vērā Komisijas pārbaudes laiku.

3. Klientu izpēte

3.1. Klientu izpētes vispārīgie jautājumi

89. Klienta izpēte ir uz risku izvērtējumu balstīts darbību kopums, kura ietvaros klients tiek identificēts un tiek veikti pasākumi ar mērķi noskaidrot klienta PLG un darījuma attiecību mērķi un būtību, kā arī tiek nodrošināta klienta darījumu uzraudzība un klienta izpētes ietvaros iegūtās informācijas un klienta izpētes pamatdatu aktualizēšana atbilstoši klienta riskam, bet ne retāk kā reizi piecos gados. Atkarībā no klienta izpētes pasākumiem, kas balstīti uz risku novērtējumu, klientu izpēte iedalāma vienkāršotajā izpētē, standarta izpētē un padziļinātajā izpētē.

90. Iestāde nodrošina klienta riskam atbilstošu pastāvīgu darījumu uzraudzību (monitorings), kas neaizstāj klientu izpēti (piemēram, darījumu monitorings neuzrāda īpašnieku struktūras maiņu, PLG maiņu u.tml.), bet gan ir viens no klientu izpētes būtiskiem pasākumiem, kas nodrošina savlaicīgu iespējami aizdomīgu darījumu vai klientam netipisku darījumu konstatēšanu. Ja klientam ir zems NILLTPF risks (tiek veikta klienta standarta izpēte), tā apgrozījumu veido ikdienas mājsaimniecības darījumi (piemēram, tikai darba alga vai pensija) vai apgrozījuma apmērs ir ierobežots (piemēram, klientam ir noteikts zems maksimāli iespējamais apgrozījuma limits) un iestādei ir saprotami klienta darījumi un ja klientam neiestājas nosacījumi padziļinātās izpētes veikšanai, netiek konstatēti risku paaugstinošie faktori, kas ietekmē klienta riska profilu, darījumu uzraudzības ietvaros netiek konstatētas iespējamas aizdomīgu darījumu pazīmes vai klientam netipiska darbība, vismaz reizi piecos gados nodrošinot klienta izpētei nepieciešamās pamatinfomācijas, kas tiek izmantota klienta NILLTPF riska skaitliskajā novērtējumā, aktualizēšanu, papildu izpētes pasākumi, kuru ietvaros klientam jāaizpilda klienta izpētes anketa, ievērojot uz risku balstītu pieeju, var nebūt nepieciešami.

91. Klienta izpētes mērķis ir noskaidrot un pārzināt klienta darbību saistībā ar iestādes sniegtajiem pakalpojumiem, lai iestāde netiktu iesaistīta NILLTPF. Klienta izpētes ietvaros iestāde nosaka klienta risku un vērtē darījumus, ko klients veic, izmantojot iestādes pakalpojumus, piemēram, klients, kas tikko uzsācis darījuma attiecības ar iestādi, pārskaita uz klienta kontu iestādē būtisku summu (summas būtiskumu nosaka iestāde, ņemot vērā klienta izpētes rezultātus). Šādā gadījumā, pamatojoties uz riska novērtējumu, iestāde iegūst informāciju, kas apliecina līdzekļu izcelsmi (ja sākotnējās izpētes ietvaros informācija par darījumu jau netika iegūta).

92. Standarta izpēte no klienta padziļinātās izpētes atšķiras ar to, ka standarta izpētes gadījumā nepastāv risku paaugstinošie apstākļi un informāciju nav nepieciešams verificēt vispār vai nepieciešams verificēt minimālā apmērā, kā arī atšķiras iegūstamās klientu izpētei nepieciešamās informācijas detalizācijas līmenis.

Klients fiziskā persona anketā ir norādījis, ka ir algots darbinieks (nozares eksperts) Latvijas Republikas pašvaldībā, vidējie ienākumi mēnesī ir 1 000 euro. Klients vēlas atvērt kontu iestādē, lai saņemtu darba algu un ņemtu hipotekāro kredītu. Risku paaugstinošie faktori nav konstatēti.

Iestādes rīcība: izvērtējot šādu klienta sniegto informāciju par klienta nodarbošanos un konta nepieciešamību, ņemot vērā, ka nepastāv risku paaugstinošie faktori, iestāde var piemērot standarta izpēti, un tās ietvaros ir pietiekami lemt par darījuma attiecību uzsākšanu, pamatojoties uz klienta sniegto informāciju, neverificējot to (piemēram, nav nepieciešams iegūt papildu informāciju, ka klients strādā pašvaldībā).

Situācija Nr. 2

Klients juridiskā persona, kas reģistrēts augsta riska valstī, anketā norāda, ka vēlas atvērt norēķinu kontu iestādē investīciju veikšanai. Tā saimnieciskā darbība ir investīciju veikšana un galvenie sadarbības partneri ir uzņēmumi, kas reģistrēti citās paaugstināta riska jurisdikcijās.

Risku paaugstinošie faktori – klienta reģistrācijas valsts, klienta partneru reģistrācijas valsts, saimnieciskā darbība nav saistīta ar Latvijas Republiku.

Iestādes rīcība: šādā gadījumā iestādei būtu nepieciešams verificēt klienta sniegto informāciju, piemēram, noskaidrojot detalizētāku informāciju par plānotajām investīcijām, un papildus pārliecināties par līdzekļu izcelsmi.

93. Standarta izpētes gadījumos iegūstamās informācijas detalizācijas pakāpe ir mazāka, salīdzinot ar padziļinātās izpētes ietvaros iegūstamo informāciju. Piemēram, iegūstot informāciju par klienta saimniecisko vai personisko darbību, standarta izpētes gadījumos ir pietiekami noskaidrot klienta darbības nozari, reģionu (juridiskām personām) vai klienta nodarbošanos, darba devēju, profesiju (fiziskām personām). Iegūstot informāciju par galvenajiem darījumu partneriem, ir pietiekami noskaidrot maksājumu saņēmējus un nosūtītājus, kā arī to, kāda rakstura darījumi tiks veikti (piemēram, komunālo pakalpojumu izdevumu segšanai), ja konkrētus sadarbības partnerus norādīt nav iespējams.

3.1.1. Klientu izpētes prasību piemērošanas tvērums

94. Klientu izpētes prasību normatīvais regulējums ir vispārīgs, tādēļ tā prasības piemērojamas tādā apmērā, kāds attiecināms uz klientam piemītošajiem riskiem. Veicot klientu izpēti, iestāde izmanto un vērtē informāciju attiecībā uz tās sniegtajiem pakalpojumiem. Tas nozīmē, ka tā iegūst klientu izpētes prasībās noteikto informāciju tiktāl, cik šāda informācija pakalpojumu sniegšanas ietvaros ir nepieciešama, lai izvērtētu NILLTPF risku saistībā ar sniegtajiem pakalpojumiem.

95. Informācija, kas noteiktām iestādēm, ievērojot to sniegto pakalpojumu tvērumu, var nebūt pieejama:

95.1. konta pārskati, nodokļu deklarācija, izziņa no darba devēja vai Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras – šo informāciju var būt vajadzīgs iegūt padziļinātās izpētes ietvaros, ciktāl tas nepieciešams, lai izvērtētu klienta NILLTPF risku iestādes sniegto finanšu pakalpojumu ietvaros. Piemēram, apdrošināšanas sabiedrībai, kas sniedz dzīvības apdrošināšanas pakalpojumus, veicot klienta iemaksu izcelsmes izvērtējumu, var būt nepieciešams iegūt klienta konta izrakstu;

95.2. galvenais sadarbības partneris – šī informācija ir attiecināma vienīgi uz darījumiem, kas veikti, sniedzot konkrētos finanšu pakalpojumus. Ja sniegto pakalpojumu ietvaros klientam nav identificēts sadarbības partneris, prasības par galvenā sadarbības partnera noskaidrošanu nebūs piemērojamas. Savukārt, ja iestāde vērtē finanšu līdzekļu izcelsmi un tās rīcībā ir informācija par klienta veikto darījumu sadarbības partneri, tā šo informāciju izvērtē un ņem vērā, nosakot klientam piemītošo NILLTPF risku;

95.3. savstarpēji saistītu klientu grupas kritēriji – šo informāciju izvērtē, ciktāl tā attiecināma uz sniegtajiem pakalpojumiem, piemēram, uz iestādi, kas neizsniedz aizdevumus, nebūs attiecināms kritērijs, ka klients izmanto aizdevumu, kura nodrošinājums ir cita klienta trasts.

96. Princips par prasību attiecināšanu vienīgi uz sniegtajiem pakalpojumiem un klienta veiktajiem darījumiem ir piemērojams arī attiecībā uz pārējās klientu izpētes prasībām, t.sk. klienta riska skaitliskā novērtējuma sistēmas izveidi. Iestāde izvērtē un iekļauj klienta riska skaitliskā novērtējuma sistēmā vienīgi tos riska faktorus, kas ir pēc būtības attiecināmi uz tās sniegtajiem pakalpojumiem (vairāk par klienta riska skaitliskā novērtējuma sistēmu skatīt 2.3. apakšnodaļā).

3.1.2. Klientu izpētes rezultātu atzīšana un pieņemšana

97. Atbilstoši Likuma 29. panta pirmajai daļai iestādei ir tiesības atzīt un pieņemt klienta izpētes rezultātus attiecībā uz klienta identifikāciju, klienta PLG un darījuma attiecību un gadījuma rakstura darījuma mērķi un paredzamo būtību, ko dalībvalstīs vai trešajās valstīs veikušas kredītiestādes un finanšu iestādes, ja ir ievēroti Likuma 29. panta pirmajā daļā noteiktie nosacījumi. Tādējādi iestāde nevis automātiski pieņem, ka cita kredītiestāde vai finanšu iestāde ir veikusi iepriekš minētos klienta izpētes pasākumus, bet gan atbilstoši NILLTPF riskam pēc nepieciešamības iegūst informāciju par klienta izpēti un veic tās izvērtējumu (informācijas iegūšanas kārtība paredzama iestādes procedūrās). Tas nozīmē, ka, ja iestāde izmanto šīs tiesības, tad tai jānodrošina, ka kredītiestāde vai finanšu iestāde, kuras veikto klienta identifikāciju un izpēti iestāde atzīst, nodod nepieciešamos datus nekavējoties. Klientu identifikācijas un izpētes rezultātu atzīšana un pieņemšana var tikt izmantota kā informācijas avots klientu identifikācijai un izpētei, ja iestāde vienojas par informācijas nodošanu (vienošanās formu nosaka puses). Piemēram, meitas sabiedrība var atzīt mātes sabiedrības veikto klienta identifikāciju, iegūstot klienta personu apliecinoša dokumenta kopiju. Iestāde ir atbildīga par Likuma prasību izpildi arī gadījumā, kad tā izmanto Likumā noteiktās tiesības atzīt un pieņemt klienta izpētes rezultātus.

98. Klientu izpētes rezultātu atzīšana ir nodalāma no neklātienes identifikācijas vai trešo personu pakalpojumu izmantošanas klientu izpētei (Ministru kabineta 03.07.2018. noteikumi Nr. 392 "Kārtība, kādā Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas likuma subjekts veic klienta neklātienes identifikāciju" (turpmāk – MK noteikumi Nr. 392) un Komisijas 05.01.2021. normatīvie noteikumi Nr. 4 "Sadarbības ar trešajām personām un prasību darījuma attiecībām ar klientiem, kuru identifikācijā vai izpētē izmantoti trešās personas pakalpojumi, normatīvie noteikumi"). Atzīstot klientu izpētes rezultātus, iestāde paļaujas uz citas kredītiestādes vai finanšu iestādes veikto izpēti, savukārt neklātienes identifikācija un trešo personu pakalpojumu izmantošana uzskatāma par iestādes pakalpojumu nodrošināšanas veidu. Piemēram, kredītiestādes, kas paļaujas uz tās mātes kredītiestādes veikto klienta identifikāciju, veiktie pasākumi ir nodalāmi un no tiesību un pienākumu viedokļa atšķirīgi no klientu identifikācijas neklātienē (katram procesam piemērojamas savas prasības).

99. Veicot klientu izpētes rezultātu atzīšanu un pieņemšanu, iestāde izvērtē ar šo procesu saistītā riska ietekmi uz klienta risku un, ja nepieciešams, lemj par riska pārvaldīšanas pasākumu piemērošanu.

3.1.3. Klientu izpētei nepieciešamās informācijas apjoms un veids

3.1.3.1. Apjoms

100. Klienta izpētes pasākumi piemērojami, pamatojoties uz klienta riska novērtējumu, un iestāde politikās un procedūrās nosaka, kādus klienta izpētes pasākumus un kādā apjomā tā piemēro atbilstoša riska klientiem. Tādējādi nepieciešamā informācija par klientu, kam piemīt zemāks risks, būs mazāka apjoma nekā par klientu, kam ir augstāks risks. Piemēram, par klientiem, kuru saimnieciskā darbība nav saistīta ar Latvijas Republiku vai kuri darbojas transporta nozarē un saimnieciskā darbība ietver valstis, kas ir paaugstināta riska, vai par klientiem, kuru īpašnieku struktūra ir vairākos līmeņos un sākotnēji var liecināt par paaugstinātu risku, būs nepieciešams iegūt plašāku informāciju nekā par klientu, kas ir, piemēram, Latvijas Republikas ražošanas uzņēmums.

101. Iestāde klienta izpētes veikšanai iegūst informāciju vai dokumentus, kas pēc būtības palīdz izprast klienta saimniecisko darbību un darījumu specifiku. Iestāde nodrošina, ka tā spēj pamatot, kā iegūtā informācija vai dokumenti paskaidro klienta izpētei nepieciešamo informāciju.

3.1.3.2. Veids

102. Tāpat kā informācijas apjoms var atšķirties arī veids, kādā iestāde iegūst klienta izpētei nepieciešamo informāciju. Pamatojoties uz klienta riska novērtējumu, tā var būt klienta anketa, kas ietver dažādus jautājumus ar mērķi iegūt informāciju, kas ir pamatota un pietiekama klienta riska noteikšanai, kā arī informācija no publiskiem un uzticamiem avotiem, piemēram, komerciālām datubazēm<^{10. Nav nepieciešams visos gadījumos prasīt informāciju klientam. Publiski pieejama uzticama un neatkarīga avota izmantošanai ir jābūt noteiktai iestādes politikās un procedūrās, precizējot, kādus avotus iestāde uzskata par uzticamiem. Nosakot, vai avots ir uzticams un neatkarīgs, var izvērtēt, no kādiem resursiem avots iegūst informāciju, kāda ir informācijas atjaunošanas regularitāte, kas uztur (pārvalda) informācijas avotu u.tml. Piemēram, informāciju par Latvijas Republikā reģistrētiem uzņēmumiem, tostarp identifikācijas procesā, var iegūt no Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistra (turpmāk – Uzņēmumu reģistrs vai UR), tostarp no komerciālām datubāzēm, kas uztur Uzņēmumu reģistra informāciju, savukārt informāciju par ārvalstu rezidentiem var iegūt no konkrētās valsts uzņēmumu reģistra datubāzes, piemēram:}

103. Iestāde, klienta izpētes ietvaros pieprasot un iegūstot no klienta jebkādu pamatojošo informāciju vai dokumentus, pārliecinās, ka šī informācija vai dokumenti ir saistīti ar konkrēto klienta izpētes mērķi (piemēram, pamato konkrētu darījumu, sniedz priekšstatu par klienta izglītību un pieredzi, pamato līdzekļu izcelsmi u.tml.). Klienta izpētes ietvaros iegūtās informācijas un dokumentu apjomam ir jābūt pamatotam un samērīgam ar klientam vai tā veiktajiem darījumiem piemītošo risku. Tāpat iestāde dokumentē, kā iestādes iegūtā informācija vai dokumenti pamato klienta izpētei nepieciešamo informāciju (piemēram, apstākli, ka līdzekļu izcelsme ir noskaidrota vai ka noskaidrotais PLG ir klienta PLG).

Konstatējot klientam netipisku darījumu, iestāde vispirms vērtē visu pieejamo informāciju – veiktā darījuma apmēru un to, kādi darījumu apmēri ir raksturīgi nozarei, kurā klients darbojas, kāds ir līdzekļu izlietojums, kāda ir PLG labklājība, kāds ir klienta uzņēmējdarbības ilgums u.tml.

Izvērtējot pieejamo informāciju, iestāde nosaka, kādu informāciju pieprasīt kā līdzekļu izcelsmi pamatojošo dokumentu. Piemēram, pieprasot konta izrakstu, būtu nepieciešams noteikt samērīgu periodu, par kādu konta izraksts jāiesniedz, un izvērtēt, vai pastāv citi iespējamie dokumenti vai informācijas avoti, kas pamato līdzekļu izcelsmi, piemēram, klienta skaidrojums par pārstāvja un PLG nodarbošanos, par ko ir iespējams pārliecināties publiski pieejamos avotos, piemēram, skaidrojumā ir norādīts, ka klienta PLG pieder uzņēmums, par kuru publiski ir pieejama informācija, kas ļauj pārliecināties par uzņēmuma darbību un tās apmēru.

104. No klienta izpētes ietvaros iegūtās informācijas un dokumentiem jāspēj gūt pārliecību, ka iestāde pārzina klienta riskus un veic atbilstošus pasākumus šo risku pārvaldībai. Būtiski, lai informācija par klientu tiek vākta un monitorēta mērķtiecīgi atbilstoši riskiem, nevis apkopota visa iespējamā informācija par klientu. Iestādei nepieciešams dokumentēt pamatojumu, kā tās rīcībā esošā informācija un dokumenti pamato klienta darbības ekonomisko un tiesisko mērķi.

105. Izvērtējot klientus, kas darbojas dažādās nozarēs, iestāde var ņemt vērā arī Valsts ieņēmumu dienesta sagatavotās "Vadlīnijas Valsts ieņēmumu dienesta uzraugāmajiem Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas likuma subjektiem", kuru 7. nodaļā sniegts detalizēts skaidrojums par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas iespējām un tipoloģijām dažādās darbības nozarēs. Valsts ieņēmumu dienesta vadlīnijas pieejamas šeit: https://www.vid.gov.lv/lv/vadlinijas.

3.1.4. Augsta riska trešā valsts un paaugstināta riska jurisdikcija

106. Normatīvajos aktos attiecībā uz valstīm tiek lietots gan termins "augsta riska trešā valsts", gan "paaugstināta riska jurisdikcija"11. Atbilstoši Likuma 1. panta 12.1 punktam augsta riska trešās valstis ir valstis vai teritorijas, kurās saskaņā ar starptautisko organizāciju vai organizāciju, kas nosaka standartus NILLTPFN jomā, noteikto nav efektīvas NILLTPFN sistēmas, t.sk. valstis vai teritorijas, kuras Eiropas Komisija ir noteikusi par tādām, kuru NILLTPFN režīmos ir stratēģiskas nepilnības, kas rada būtiskus draudus ES finanšu sistēmai. No šīs definīcijas izriet, ka jāievēro ne tikai Eiropas Komisijas noteiktais augsta riska trešo valstu saraksts, bet arī citi starptautisko organizāciju saraksti, kas nosaka standartus NILLTPFN jomā vai valstis, kurām nav efektīvas NILLTPFN sistēmas, piemēram, Finanšu darījumu darba grupas (turpmāk – FATF) augsta riska un uzraugāmo valstu saraksts (High risk and other monitored jurisdictions, saraksts pieejams šeit: http://www.fatf-gafi.org/countries/#high-risk). Savukārt par paaugstināta riska jurisdikcijām uzskatāmas jurisdikcijas, kas noteiktas Likuma 11.1 panta trešās daļas 2. punkta "b" līdz "f" apakšpunktā.

3.1.5. Saistības ar augsta riska trešo valsti un paaugstināta riska jurisdikciju noteikšana

107. Nosakot, vai iestādes klients (gan fiziskā, gan juridiskā persona) ir saistīts ar augsta riska trešo valsti vai paaugstināta riska jurisdikciju, iestāde ņem vērā un izvērtē EBI Pamatnostādnēs minētos kritērijus:

107.1. jurisdikcija, kurā atrodas klients, klienta PLG vai klienta galvenie sadarbības partneri;

107.2. jurisdikcija, kurā klients, klienta PLG vai klienta galvenie sadarbības partneri veic pamata saimniecisko darbību;

107.3. jurisdikcija, ar kuru klientam, klienta PLG vai galvenajiem sadarbības partneriem ir būtiskas personiskās vai saimnieciskās darbības saites.

108. Nosakot fiziskās personas saistību ar augsta riska trešo valsti vai paaugstināta riska jurisdikciju, iestāde izvērtē vismaz šādus elementus – personu apliecinošā dokumenta izdošanas valsti, personas rezidences valsti (ja informācija pieejama), dzīvesvietas adresi.

109. Elementu, kas minēti 108. punktā, valstis var atšķirties, piemēram, personu apliecinošā dokumenta izdošanas un dzīvesvietas valsts ir ES dalībvalsts, bet rezidences valsts – paaugstināta riska valsts. Šādos gadījumos iestādei jāvērtē risks pēc būtības, t.i., jāizvērtē klienta padziļinātās izpētes ietvaros iegūtā informācija – vai tā liecina, ka klienta risku ietekmē (paaugstina) valsts, kas nav uzskatāma par klienta rezidences valsti (t.i., valsti, kur tiek maksāti nodokļi), un saistība ar šo valsti paaugstina klienta kopējo risku.

110. Ja tiek konstatēta kāda elementa saistība ar augsta riska trešo valsti vai paaugstināta riska jurisdikciju, jāizvērtē, vai šī saikne uzskatāma par tādu, kas norāda, ka klients ir saistīts ar augsta riska trešo valsti vai paaugstināta riska jurisdikciju, un kas attiecīgi var norādīt uz klienta paaugstinātu risku.

Fiziskā persona, kuras:

1) personu apliecinošā dokumenta izdevējvalsts ir ES dalībvalsts;

2) pilsonība ir ES12 dalībvalsts;

3) rezidences valsts (t.i., nodokļu nomaksas valsts) ir ES dalībvalsts.

Pēc publiski pieejamās informācijas, personai ir cieša personīgā saikne ar valsts, kurā pastāv augsts korupcijas risks, politisko eliti (plaši pieejama informācija publiskajos avotos par personas ilggadēju draudzību ar valsts vadītāju, kas veicinājusi šīs personas saimnieciskās darbības uzsākšanu un vešanu valstī, kurā pastāv augsts korupcijas risks).

Izvērtējums.

Lai arī fiziskai personai ir ES dalībvalsts izdots personu apliecinošs dokuments un tās dzīvesvieta ir ES dalībvalstī, nosakot, vai klients ir saistīts ar paaugstināta riska jurisdikciju, iestādei ir jāizvērtē un jāņem vērā arī pieejamā informācija par personas privāto saikni ar valsti, kurā ir augsts korupcijas risks, kas joprojām darījumiem ar šo personu var radīt paaugstinātu NILLTPF risku, t.sk. attiecībā uz līdzekļu, kas tiek izmantoti darījuma veikšanai, izcelsmi.

Ja tiek konstatēta saistība ar paaugstināta riska valsti, iestāde, ja konkrētie faktiskie apstākļi atbilst klientu izpētes noteikumu pielikumos minēto pazīmju nosacījumiem (piemēram, saistība ar paaugstinātu risku un klienta apgrozījums), veic klienta padziļināto izpēti.

Situācija Nr. 2

Fiziskā persona, kuras:

1) personu apliecinošā dokumenta izdevējvalsts ir valsts, kurā pastāv augsts korupcijas risks;

2) rezidences valsts (t.i., nodokļu nomaksas valsts) ir ES dalībvalsts;

3) faktiskās dzīvesvietas valsts ir ES dalībvalsts.

Padziļinātās izpētes ietvaros iestāde secina, ka klienta darījumi ir saprotami, nav konstatēti risku paaugstinošie faktori, nav konstatēti apstākļi, kas liecinātu par tādām klienta saitēm ar valsti, kurā pastāv augsts korupcijas risks, kas ietekmētu klienta risku.

Izvērtējums.

Lai arī fiziskai personai ir valsts, kurā pastāv augsts korupcijas risks, izdots personu apliecinošs dokuments, ievērojot klienta padziļinātās izpētes ietvaros iegūto informāciju un izvērtējot, vai klients ir saistīts ar paaugstināta riska jurisdikciju, nav pamata uzskatīt, ka klients ir saistīts ar paaugstināta riska jurisdikciju, kas darījumiem ar šo personu var radīt paaugstinātu NILLTPF risku.

3.1.6. Saistības ar Latvijas Republiku noteikšana

Rokasgrāmatā ietverti vairāki riska faktori, kas attiecas uz gadījumiem, kad klients un tā darbība nav saistīta ar Latvijas Republiku. Šī apakšnodaļa skaidro, kā noteikt saistību ar Latvijas Republiku.

3.1.6.1. Saistības noteikšana klientam fiziskajai personai

111. Nosakot, vai klients fiziskā persona ir saistīts ar Latvijas Republiku, iestāde var izmantot kritērijus, kas noteikti likumā "Par nodokļiem un nodevām", – klienta deklarētā dzīvesvieta ir Latvijas Republikā, klients ir Latvijas pilsonis, ko ārzemēs nodarbina Latvijas Republikas valdība, vai klients uzturas Latvijas Republikā 183 dienas vai ilgāk jebkurā 12 mēnešu periodā.

112. Klients, kuram ir Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes izsniegta uzturēšanās atļauja (piemēram, uzturēšanās atļauja, kas nepārsniedz sešus mēnešus), automātiski nebūtu uzskatāms par Latvijas Republikas rezidentu. Klientu var uzskatīt par Latvijas Republikas rezidentu, ja viņam ir izsniegta uzturēšanās atļauja Latvijas Republikā un viņš uzturas Latvijas Republikā (piemēram, dzīvo, ir nodarbināts Latvijas Republikā, maksā valstij nodokļus). Izvērtējot, vai klients uzturas Latvijas Republikā, iestāde var ņemt vērā šādus apsvērumus:

112.1. vai klientam ir izsniegta termiņuzturēšanās vai pastāvīgās uzturēšanās atļauja;

112.2. vai klientam ir dzīvesvietas īres līgums un par šo dzīvesvietu tiek maksāti komunālie maksājumi;

112.3. vai klientam pieder nekustamais īpašums un par to tiek maksāti komunālie maksājumi;

112.4. vai ir izziņa no klienta Latvijas Republikā reģistrēta darba devēja par to, ka klients ir šā darba devēja darbinieks, vai starp klientu un Latvijas Republikā reģistrētu darba devēju pēdējos trijos mēnešos noslēgts darba līgums;

112.5. vai ir izziņa no Valsts ieņēmumu dienesta par klienta darba devēja veiktajiem nodokļu maksājumiem;

112.6. vai ir izziņa no Valsts ieņēmumu dienesta par stāšanos nodokļu maksātāju uzskaitē un aktuālo nodokļu nomaksas stāvokli;

112.7. vai ir izziņa par klienta mācīšanos Latvijas Republikas izglītības iestādē;

112.8. vai ir līgums ar Latvijas Republikas izglītības iestādi, kurā mācās klients;

112.9. vai klientam ir deklarēta dzīvesvietas adrese Latvijas Republikā un vai to apliecina veiksmīga pārbaude portālā Latvija.lv (pārbaude, vai persona ir deklarēta norādītajā adresē).

3.1.6.2. Saistības noteikšana klientam juridiskajai personai

113. Nosakot, vai klients juridiskā persona ir saistīts ar Latvijas Republiku, iestāde var izmantot šādus kritērijus13:

113.1. klients juridiskā persona ir Latvijas Republikā reģistrēts un Latvijas Republikā reāli strādājošs uzņēmums (Valsts ieņēmumu dienestam tiek sniegti finanšu pārskati), kas veido ekonomisko vērtību Latvijas Republikā, un vismaz viens no klienta juridiskās personas PLG vai pilnvarotajām personām (amatpersona) ir Latvijas Republikas rezidents atbilstoši likumā "Par nodokļiem un nodevām" noteiktajiem kritērijiem;

113.2. klients juridiskā persona ir reģistrēts valstī, kas nav zemu nodokļu vai beznodokļu valsts vai teritorija vai augsta riska trešā valsts, un ir reāli strādājošs uzņēmums Latvijas Republikā, kuram ir pierādāma saimnieciskā darbība Latvijas Republikā un kurš veido skaidri nosakāmu un dokumentējamu ekonomisko vērtību, un vismaz viens no klienta juridiskās personas PLG ir Latvijas Republikas rezidents atbilstoši likumā "Par nodokļiem un nodevām" noteiktajiem kritērijiem;

113.3. klients juridiskā persona ir reģistrēts valstī, kas nav zemu nodokļu vai beznodokļu valsts vai teritorija vai augsta riska trešā valsts, un ir reāli strādājošs uzņēmums, un preces plūst caur Latvijas teritoriju (piemēram, Latvijā ir uzņēmuma noliktavas).

114. Ņemot vērā, ka viens no kritērijiem, kā noteikt saistību ar Latvijas Republiku, ir apstāklis, ka juridiskā persona ir reāli strādājošs uzņēmums, kas veido ekonomisko vērtību Latvijas Republikā, iestādei jāpārliecinās par šā kritērija izpildi. Lai pārliecinātos, ka klients juridiskā persona ir Latvijas Republikā reāli strādājošs uzņēmums, kas veido ekonomisko vērtību vai kam ir pierādāma saimnieciskā darbība Latvijas Republikā, iestāde iegūst informāciju vai dokumentus, lai gūtu pārliecību, ka juridiskā persona veic faktisku saimniecisko darbību, tā ir ekonomiski pamatota un juridiskajai personai ir saikne ar Latvijas Republiku, piemērojot vienu vai vairākus no šādiem pasākumiem:

114.1. iegūst informāciju vai dokumentus, kas pietiekami izskaidro juridiskās personas biznesa darbības modeli;

114.2. iegūst juridiskās personas neatkarīga ārējā auditora auditētu gada finanšu pārskatu, no kura var gūt pietiekamu izpratni par juridiskās personas veiktajiem darījumiem un noskaidrot, vai peļņa atbilst juridiskās personas saimnieciskajai darbībai un apgrozījumam;

114.3. iegūst informāciju vai dokumentus, kas apliecina preču un pakalpojumu reālo apriti juridiskās personas īstenotās saimnieciskās darbības ietvaros. Ja juridiskās personas darbība, ņemot vērā tās dibināšanas mērķi, nav saistīta ar preču un pakalpojumu apriti, tad iegūst informāciju un dokumentus, kas apliecina un raksturo juridiskās personas darbības atbilstību tās dibināšanas mērķim (piemēram, tikai aktīva turēšana atbilstoši biznesa darbības modelim);

114.4. iegūst informāciju vai dokumentus par juridiskās personas galvenajiem sadarbības partneriem, kas apliecina sadarbības partneru faktisko saimniecisko darbību;

114.5. iegūst informāciju vai dokumentus, kas apliecina, ka juridiskā persona veic nodokļu nomaksu (nodokļu deklarācija), ja normatīvie akti nosaka pienākumu maksāt nodokļus konkrētajā situācijā;

114.6. iegūst dokumentus, kas apliecina, ka juridiskā persona uz līguma pamata ir piesaistījusi citas personas (piemēram, darbinieki, ārpakalpojumu sniedzēji), kuras faktiski organizē un izpilda uzdevumus, kas attiecas uz juridiskās personas saimniecisko darbību, pārliecinoties par pienākumu atbilstību juridiskās personas saimnieciskajai darbībai un apgrozījumam.

115. Apstāklis, ka savstarpēji saistītu klientu grupā vienam no tās dalībniekiem ir identificēta un dokumentēta saikne ar Latvijas Republiku, nav uzskatāms par pamatojumu, lai noteiktu, ka visiem klientiem, kas ietilpst grupā, ir saikne ar Latvijas Republiku.

3.1.7. Vadības piekrišanas saņemšana sadarbībai ar klientu, kas saistīts ar augsta riska trešo valsti

116. Īstenojot Likuma 25.1 panta prasību par darījuma attiecību uzsākšanu vai turpināšanu vai gadījuma rakstura darījumu veikšanu ar klientu, kas ir no augsta riska trešās valsts, ir pietiekami iestādes augstākās vadības piekrišanu saņemt vienu reizi – pirms darījuma attiecību nodibināšanas vai gadījuma rakstura darījuma veikšanas vai pieņemot lēmumu turpināt darījuma attiecības ar klientu no augsta riska trešās valsts, ja klienta saistība ar augsta riska trešo valsti tiek konstatēta sadarbības laikā.

117. Likums nosaka, ka darījuma attiecību uzsākšanai vai turpināšanai vai gadījuma rakstura darījumu veikšanai ar klientu, kas saistīts ar augsta riska trešo valsti, ir nepieciešama iestādes augstākās vadības piekrišana. Savukārt augstākā vadība ir iestādes valde, ja tāda izveidota, vai valdes īpaši iecelts valdes loceklis, amatpersona vai darbinieks, kam ir pietiekamas zināšanas par iestādes pakļautību NILLTPF riskiem un pietiekami augsta līmeņa amats, lai pieņemtu lēmumus, kas skar iestādes pakļautību šiem riskiem. Tādējādi augstākās vadības piekrišanas saņemšana nenozīmē, ka visos gadījumos nepieciešams saņemt valdes apstiprinājumu, proti, piekrišanu var dot kāds, kuram ir pietiekamas zināšanas par iestādes pakļautību NILLTPF riskiem un pietiekami augsta līmeņa amats, lai pieņemtu lēmumus, kas skar tās pakļautību riskiem, t.i., valdes loceklis, kas pārrauga NILLTPFN. Iestādes augstākā līmeņa vadības piekrišanas (akceptācijas) mērķis ir nodrošināt, ka pēc iespējas augstāks vadības līmenis ir informēts par darījuma attiecībām ar paaugstināta riska klientiem un iestāde neuzsāk sadarbību ar šīm personām, ja nav izveidota atbilstoša IKS.