Noteikumi par veterinārajām prasībām akvakultūras dzīvniekiem, no tiem iegūtiem produktiem un to apritei, kā arī atsevišķu akvakultūras dzīvnieku infekcijas slimību profilaksei un apkarošanai

61. Pēc akvakultūras dzīvnieku aizvākšanas no audzētavas vai divvāku molusku audzēšanas zonas un pēc inficētās teritorijas tīrīšanas un dezinfekcijas audzētavu vai divvāku molusku audzēšanas zonu atstāj neizmantotu uz laikposmu, kas ir pietiekams, lai iznīcinātu infekcijas slimības ierosinātāju. Dienests, pamatojoties uz riska novērtējumu un infekcijas slimības atkārtošanās iespējamību, triju darbdienu laikā, skaitot no dienas, kad ir veikta inficētās teritorijas tīrīšana un dezinfekcija, pieņem lēmumu par audzētavas vai divvāku molusku audzēšanas zonas neizmantošanas ilgumu.

62. Dienests nosaka nepieciešamos pasākumus, kas jāveic audzētavā vai divvāku molusku audzēšanas zonā, lai novērstu infekcijas slimību izplatīšanos citu ūdensdzīvnieku vidū. Minētie pasākumi ietver akvakultūras dzīvnieku pārvietošanas ierobežojumus, karantīnas noteikšanu pirms akvakultūras dzīvnieku izvešanas vai ievešanas, notekūdeņu attīrīšanu un citus līdzvērtīgus pasākumus, kas nodrošina infekcijas slimības ierosinātāja ierobežošanu inficētajā teritorijā.

63. Šajā nodaļā minētos pasākumus dienests turpina piemērot:

63.1. līdz šajā nodaļā minēto infekcijas slimības apkarošanas pasākumu pabeigšanai;

63.2. līdz brīdim, kamēr buferzonā esošajā akvakultūras nozares uzņēmumā konkrētajai infekcijas slimībai atbilstošā kārtībā ņemto paraugu laboratoriskajos izmeklējumos netiek konstatēti infekcijas slimības ierosinātāji.

VIII. Kontroles un apkarošanas pasākumi pēc neeksotisko infekcijas slimību konstatēšanas akvakultūras dzīvniekiem

64. Ja Latvijas valsts teritorijā, zonā vai iecirknī, kas ir pasludināts par šo noteikumu 1. pielikuma II daļā minēto neeksotisko infekcijas slimību neskartu teritoriju, zonu vai iecirkni, apstiprinās infekcijas slimības uzliesmojums, dienests veic vienu no šādiem pasākumiem:

64.1. izpilda šo noteikumu VII nodaļā minētās prasības, lai iegūtu infekcijas slimības neskartas teritorijas statusu. Ja piemēro šo noteikumu VII nodaļā minētās prasības, klīniski veselus akvakultūras dzīvniekus atļauts izaudzēt līdz komerciāliem izmēriem, lai tos nokautu un lietotu pārtikā, vai tos pārvietot uz citu inficētu zonu vai iecirkni. Pārvietošanas laikā veic pasākumus, lai novērstu infekcijas slimības tālāku izplatīšanos;

64.2. izstrādā uzraudzības un apkarošanas programmu, iesniedz to apstiprināšanai Eiropas Komisijā un īsteno programmā noteiktos pasākumus.

65. Ja Latvijas valsts teritorijā, zonā vai iecirknī, kas ir pasludināts par šo noteikumu 1. pielikuma II daļā minēto neeksotisko infekcijas slimību skartu teritoriju, zonu vai iecirkni, apstiprinās infekcijas slimības uzliesmojums un dienests pēc epizootoloģiskās situācijas izvērtēšanas nolemj, ka neeksotisko infekcijas slimību neskartas teritorijas, zonas vai iecirkņa statuss nav atgūstams:

65.1. dienests audzētavu vai divvāku molusku audzēšanas zonu pasludina par inficētu;

65.2. ap inficēto audzētavu vai divvāku molusku audzēšanas zonu dienests nosaka buferzonu, kas sastāv no aizsardzības zonas un uzraudzības zonas;

65.3. dienests kontrolē akvakultūras dzīvnieku kustību no buferzonas. Buferzonas teritorijā akvakultūras dzīvniekus atļauts ievest audzētavā vai divvāku molusku audzēšanas zonā šo noteikumu 3. pielikumā noteiktajā kārtībā;

65.4. buferzonas teritorijā atļauts ievākt un nokaut akvakultūras dzīvniekus lietošanai pārtikā, ja tie ir sasnieguši komerciālu izmēru, tiem nav infekcijas slimības klīnisko simptomu un attiecīgās darbības tiek veiktas dienesta amatpersonas uzraudzībā;

65.5. mirušās zivis un vēžveidīgos aizvāc un likvidē dienesta amatpersonas uzraudzībā saskaņā ar regulu (EK) Nr. 1069/2009, ņemot vērā ražošanas veidu, kā arī infekcijas slimības turpmākās izplatīšanās risku, ko šādi dzīvnieki var palielināt.

IX. Kontroles un apkarošanas pasākumi pēc eksotisko un neeksotisko infekcijas slimību konstatēšanas savvaļas ūdensdzīvniekiem

66. Ja tiek konstatēta savvaļas ūdensdzīvnieku inficēšanās vai ir aizdomas par to inficēšanos ar kādu no šo noteikumu 1. pielikumā minētajām eksotiskajām vai neeksotiskajām infekcijas slimībām, dienests organizē šo noteikumu 65. punktā minētos pasākumus un nosaka ierobežojumus, lai samazinātu un novērstu infekcijas slimības turpmāku izplatīšanos audzētavā vai divvāku molusku audzēšanas zonā.

67. Dienests piemērojamos pasākumus savvaļas ūdensdzīvnieku infekcijas slimības apkarošanai izstrādā, ņemot vērā epizootoloģisko situāciju. Dienests aizliedz ūdensdzīvnieku nozveju un ievietošanu akvakultūras audzētavās vai divvāku molusku audzēšanas zonās, nosaka akvakultūras dzīvnieku pārvietošanas ierobežojumus audzētavās vai divvāku molusku audzēšanas zonās, kuras atrodas inficētajā teritorijā.

68. Dienests informē pārējās Eiropas Savienības dalībvalstis un Eiropas Komisiju par šo noteikumu 66. punktā minētajiem pasākumiem.

X. Uzraudzības un kontroles pasākumi jaunu infekcijas slimību uzliesmojuma gadījumā

69. Dienests veic akvakultūras dzīvnieku uzraudzību. Ja tiek konstatēta jauna infekcijas slimība, dienests izstrādā un iesniedz Zemkopības ministrijā priekšlikumus par pasākumiem jaunās infekcijas slimības izplatīšanās novēršanai akvakultūras dzīvnieku un ūdensdzīvnieku vidū. Zemkopības ministrija izvērtē dienesta izstrādātos priekšlikumus, sagatavo attiecīgu noteikumu projektu un iesniedz apstiprināšanai Ministru kabinetā.

70. Ja akvakultūras dzīvniekiem parādījusies jauna infekcijas slimība, dienests 24 stundu laikā no brīža, kad konstatēts fakts par akvakultūras dzīvnieku inficēšanos ar jaunu infekcijas slimību, par to informē citas Eiropas Savienības dalībvalstis, Eiropas Komisiju un Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācijas dalībvalstis, ja konstatētie fakti ir epizootoloģiski nozīmīgi citai valstij (Latvijai ir tirdzniecības attiecības ar konkrēto valsti, jaunās infekcijas slimības izplatības faktori nav noskaidroti, valsts ir Latvijas kaimiņvalsts, infekcijas slimības ierobežošanai un kontrolei nepieciešama sadarbība ar citām valstīm).

71. Ja jaunā infekcijas slimība apdraud Latvijas valsts teritorijā esošo akvakultūras dzīvnieku un ūdensdzīvnieku veselības stāvokli, dienests veic šo noteikumu VII un VIII nodaļā minētos pasākumus, kā arī pasākumus, lai novērstu jaunās infekcijas slimības ievešanu un veiktu tās kontroli.

72. Dienests triju darbdienu laikā no dienas, kad ir ieviesti šo noteikumu 71. punktā minētie pasākumi, paziņo par to Eiropas Komisijai, kā arī informē par pasākumiem, kas var ietekmēt tirdzniecību starp Eiropas Savienības dalībvalstīm.

XI. Uzraudzības un apkarošanas programmu izstrāde un darbība

73. Ja nav zināms, ka Latvijas valsts teritorijā ir izplatīta kāda no šo noteikumu 1. pielikuma II daļā minētajām neeksotiskajām infekcijas slimībām, un ja Latvijas valsts teritorija vai kāda tās daļa nav pasludināta par konkrētās infekcijas slimības neskartu (III kategorija saskaņā ar šo noteikumu 3. pielikumu), dienests izstrādā un iesniedz apstiprināšanai Eiropas Komisijā uzraudzības programmu, lai iegūtu infekcijas slimības neskartas teritorijas statusu.

74. Paraugu ņemšanas kārtību un infekcijas slimību diagnostiku šo noteikumu 73. punktā minētās uzraudzības programmas īstenošanai dienests saskaņo ar Eiropas Komisiju.

75. Ja šo noteikumu 73. punktā minētā uzraudzības programma tiek attiecināta uz atsevišķiem iecirkņiem un zonām, kas aptver mazāk par 75 % no Latvijas valsts teritorijas, un zonu vai iecirkni veido ūdens sateces baseins, kas nav kopīgs ar citu valsti, šādu uzraudzības programmu apstiprina, groza vai atceļ saskaņā ar šo noteikumu 93. punktu.

76. Ja ir zināms, ka Latvijas valsts teritorijā ir izplatīta kāda no šo noteikumu 1. pielikuma II daļā minētajām neeksotiskajām infekcijas slimībām (IV kategorija saskaņā ar šo noteikumu 3. pielikumu), dienests izstrādā un iesniedz apstiprināšanai Eiropas Komisijā apkarošanas programmu.

77. Dienests informē pārējās Eiropas Savienības dalībvalstis un Eiropas Komisiju par uzraudzības un apkarošanas programmām, kas ir apstiprinātas saskaņā ar šo noteikumu 73. un 76. punktu un ko īsteno Latvijas valsts teritorijā.

78. Teritorijās, kurās īsteno šo noteikumu 73. vai 76. punktā minētās uzraudzības vai apkarošanas programmas, nodrošina šo noteikumu 26., 27., 28., 29., 30., 31., 32., 33., 34., 35., 36., 37., 38., 39., 40., 41., 42., 47., 48., 49., 50., 51., 52., 53. un 64. punktā minēto prasību izpildi.

79. Uzraudzības vai apkarošanas programmā:

79.1. apraksta infekcijas slimības epizootoloģisko situāciju pirms programmas uzsākšanas;

79.2. aprēķina programmai nepieciešamos naudas līdzekļus (kārtējā gadā piešķirtie valsts budžeta līdzekļi un Eiropas Zivju fonda līdzekļi) un analizē gaidāmos ieguvumus;

79.3. nosaka programmas darbības ilgumu un mērķus, kas jāsasniedz līdz programmas darbības beigām;

79.4. apraksta programmas īstenošanas ģeogrāfisko un administratīvo teritoriju un nosaka tās robežas.

80. Uzraudzības vai apkarošanas programmu:

80.1. īsteno, līdz ir izpildītas šo noteikumu XIV nodaļā noteiktās prasības un Latvijas valsts teritorija, zona vai iecirknis tiek pasludināts par infekcijas slimības neskartu;

80.2. dienests vai Eiropas Komisija atceļ, ja tā nav mērķtiecīga.

81. Ja uzraudzības vai apkarošanas programmu atceļ saskaņā ar šo noteikumu 80.2. apakšpunktu, veic šo noteikumu 65. punktā minētos pasākumus.

XII. Rīcības plāns, tā darbība un vakcinācijas kārtība

82. Dienests izstrādā rīcības plānu šo noteikumu 1. pielikuma pirmajā daļā minēto eksotisko infekcijas slimību un jaunu infekcijas slimību uzliesmojuma apkarošanai. Rīcības plānā:

82.1. paredz darbības, kas nodrošina rīcības plāna ieviešanu, veicot ātru un veiksmīgu infekcijas slimības apkarošanas kampaņu;

82.2. nodrošina koordināciju un saskaņotību ar kaimiņos esošajām Eiropas Savienības dalībvalstīm un trešajām valstīm;

82.3. paredz darbības, kas nodrošina šādu normatīvajos aktos noteikto prasību izpildi:

82.3.1. to dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu savākšana un iznīcināšana, kuri nav paredzēti cilvēku patēriņam;

82.3.2. dzīvnieku izcelsmes pārtikas produktu un dzīvnieku barības iegūšana un izplatīšana;

82.3.3. tirdzniecība ar dzīviem dzīvniekiem, dzīvnieku izcelsmes pārtikas produktiem un dzīvnieku barību;

82.4. norāda detalizētu vadības shēmu, iekļaujot infekcijas slimības uzliesmojuma novēršanā iesaistāmās valsts un pašvaldību iestādes, lai nodrošinātu operatīvu lēmumu pieņemšanu un pieņemto lēmumu īstenošanu;

82.5. paredz pasākumus, lai nodrošinātu nepieciešamo resursu pieejamību, tai skaitā finanšu resursu (Zemkopības ministrijai kārtējam gadam piešķirtie valsts budžeta līdzekļi, līdzekļi neparedzētiem gadījumiem, Eiropas Savienības budžeta līdzekļi infekcijas slimības kontroles un apkarošanas pasākumos radušos zaudējumu atmaksai Eiropas Savienības dalībvalstīm), efektīvai infekcijas slimības apkarošanas kampaņai (piemēram, nodrošinājums ar laboratorijas personālu, ekipējumu un infrastruktūru);

82.6. nosaka vadlīnijas, kurās norāda praktisko darbību veikšanas kārtību visos infekcijas slimības apkarošanas posmos, kā arī dezinfekcijas kārtību;

82.7. norāda detalizētu informāciju par kontroles pasākumos iesaistīto personu nepieciešamajām prasmēm un viņu pienākumiem, kā arī nepieciešamos individuālos aizsardzības līdzekļus;

82.8. izstrādā vakcinācijas plānu un kārtību;

82.9. paredz apkarošanas pasākumos iesaistīto personu izglītošanas programmu par infekcijas slimības klīniskajiem simptomiem, epizootoloģisko uzraudzību, kontroli un infekcijas slimības apkarošanu, kā arī plāno mācību trauksmes ar reāliem notikumiem, lai attīstītu komunikācijas iemaņas un veicinātu valsts iestāžu amatpersonu, audzētāju un veterinārārstu izpratni par infekcijas slimības apkarošanu;

82.10. norāda diagnostikas laboratorijas, kuras aprīkotas akvakultūras dzīvnieku līķu ihtiopatoloģiskai, seroloģiskai, virusoloģiskai vai cita veida izmeklēšanai. Paredz rīcību ātrai paraugu transportēšanai uz laboratoriju, kā arī laboratorijas analīžu veikšanas iespējas un pieejamos resursus rīcībai infekcijas slimības uzliesmojuma gadījumā;

82.11. izstrādā rīcību gadījumiem, ja īsā laikā nepieciešams kontrolēt lielu skaitu uzliesmojumu;

82.12. nosaka darbības, lai infekcijas slimības uzliesmojuma gadījumā, neapdraudot cilvēku veselību un izmantojot procedūras vai metodes, kas novērš kaitējumu videi, minimāli apdraud augsni, gaisu, virszemes un pazemes ūdeņus, augus un dzīvniekus, rada minimālus trokšņa traucējumus vai smaku, kā arī minimālu kaitīgo ietekmi uz lauku ainavu vai īpašiem apskates objektiem, nodrošinātu akvakultūras dzīvnieku līķu un to blakusproduktu masveida apglabāšanu, kas nav paredzēti cilvēku patēriņam;

82.13. nosaka uzņēmumus, kur paredzēts iznīcināt dzīvnieku izcelsmes blakusproduktus, kas nav paredzēti cilvēku patēriņam.

83. Dienests rīcības plānu iesniedz apstiprināšanai Eiropas Komisijā un pēc pozitīva saskaņojuma saņemšanas publicē oficiālajā izdevumā "Latvijas Vēstnesis". Rīcības plānu atjauno reizi piecos gados un iesniedz apstiprināšanai Eiropas Komisijā.

84. Vakcinācija pret šo noteikumu 1. pielikuma I daļā minētajām eksotiskajām infekcijas slimībām ir aizliegta, izņemot gadījumu, ja to veic pēc saskaņošanas ar Eiropas Komisiju. Vakcinācijas kampaņas uzsākšanu dienests saskaņo ar Eiropas Komisiju.

85. Vakcinācija pret šo noteikumu 1. pielikuma II daļā minētajām neeksotiskajām infekcijas slimībām ir aizliegta visās teritoriju daļās, kas ir pasludinātas par infekcijas slimības neskartām, kā arī teritorijās, kurās tiek īstenota šo noteikumu 73. punktā minētā uzraudzības programma.

86. Vakcinācija pret šo noteikumu 1. pielikuma II daļā minētajām neeksotiskajām infekcijas slimībām ir atļauta tajās teritorijās vai to daļās, kas nav pasludinātas par konkrētās infekcijas slimības neskartām vai kurās vakcinācija tiek veikta kā daļa no infekcijas slimības apkarošanas programmas. Apkarošanas programma ir apstiprināta atbilstoši šo noteikumu 76. punktam.

87. Vakcīnas izvēlas saskaņā ar normatīvajiem aktiem par veterināro zāļu reģistrēšanas kārtību un Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 31. marta Regulu (EK) Nr. 726/2004, ar ko nosaka cilvēkiem paredzēto un veterināro zāļu reģistrēšanas un uzraudzības Kopienas procedūras un izveido Eiropas Zāļu aģentūru.

88. Šo noteikumu 85. un 86. punktā minētās prasības neattiecas uz zinātniskiem pētījumiem, kuru mērķis ir vakcīnu izstrāde un pārbaude kontrolētos apstākļos. Pētījumu laikā veic pasākumus, lai pasargātu pārējos ūdensdzīvniekus no jebkādas negatīvas ietekmes, ko rada pētījumu laikā veiktā vakcinācija.

XIII. Kārtība, kādā Latvijas valsts teritoriju pasludina par neeksotisko infekcijas slimību neskartu

89. Dienests iesniedz Eiropas Komisijai nepieciešamo informāciju, lai pasludinātu Latvijas valsts teritoriju par šo noteikumu 1. pielikuma II daļā minēto neeksotisko infekcijas slimību neskartu, ja:

89.1. Latvijas valsts teritorijā nav sastopama neviena akvakultūras vai ūdensdzīvnieku suga, kas ir uzņēmīga pret konkrēto infekcijas slimības ierosinātāju;

89.2. ir zināms, ka infekcijas slimības ierosinātājs nespēj izdzīvot Latvijas valsts teritorijas ūdeņos;

89.3. Latvijas valsts teritorijā tiek izpildīti šo noteikumu 102., 103. un 104. punktā minētie nosacījumi;

89.4. kaimiņos esošo Eiropas Savienības dalībvalstu kompetentās iestādes ir noteikušas buferzonu, ja šo valstu teritorija ir konkrētas akvakultūras dzīvnieku infekcijas slimības skarta. Buferzonu norobežošana pasargā Latvijas valsts teritorijā esošos akvakultūras dzīvniekus no inficēšanās ar infekcijas slimības ierosinātāju pasīvās pārnešanas ceļā.

90. Dienests izveido buferzonu Latvijas valsts teritorijā, ja Latvijas valsts teritorijā vai ūdens sateces baseinā, kas ir kopīgs ar kaimiņos esošajām Eiropas Savienības dalībvalstīm, ir konstatēta kāda no šo noteikumu 1. pielikuma II daļā minētajām neeksotiskajām infekcijas slimībām un teritorija nav pasludināta par konkrētās infekcijas slimības neskartu. Buferzonas norobežošana pasargā infekcijas slimības neskartās valsts akvakultūras dzīvniekus no inficēšanās ar infekcijas slimības ierosinātāju pasīvās pārnešanas ceļā.

91. Buferzonas lielumu, tās uzraudzības un paraugu ņemšanas kārtību buferzonā, kā arī diagnostikas metodes, ko izmanto, lai iegūtu infekcijas slimības neskartas teritorijas statusu, dienests saskaņo ar Eiropas Komisiju.

92. Dienests pasludina zonu vai iecirkni par šo noteikumu 1. pielikuma II daļā minēto neeksotisko infekcijas slimību neskartu, ja zona vai iecirknis atbilst vienai no šādām prasībām:

92.1. zonas vai iecirkņa ūdeņos nav sastopama neviena no akvakultūras dzīvnieku vai ūdensdzīvnieku sugām, kas ir uzņēmīga pret konkrēto infekcijas slimības ierosinātāju;

92.2. ir zināms, ka patogēns nespēj izdzīvot zonas vai iecirkņa ūdeņos;

92.3. zona vai iecirknis atbilst šo noteikumu 105., 106., 107., 108., 109., 110., 111., 112., 113., 114., 115., 116., 117., 118., 119., 120., 121. un 122. punktā minētajiem nosacījumiem.

93. Dienests Eiropas Komisijai nosūta deklarāciju par zonas vai iecirkņa pasludināšanu par neeksotiskas infekcijas slimības neskartu. Deklarācijai pievieno attiecīgu informāciju un dokumentus un elektroniski nosūta arī pārējo Eiropas Savienības dalībvalstu kompetentajām iestādēm. Deklarāciju izskata un pieņem Pastāvīgās komitejas Dzīvnieku veselības un labturības, kontroles un importa nosacījumu sekcijā.

94. Ja zona vai iecirknis, kas pretendē uz neeksotiskas infekcijas slimības neskartas zonas vai iecirkņa statusu, veido vairāk nekā 75 % no Latvijas valsts teritorijas vai gadījumā, ja zonu vai iecirkni veido ūdens sateces baseins, kas ir kopīgs ar citu Eiropas Savienības dalībvalsti, šādu zonu vai iecirkni par infekcijas slimības neskartu pasludina Eiropas Komisija.

95. Lai zonu vai iecirkni pasludinātu par neeksotiskas infekcijas slimības neskartu, dienests ar Eiropas Komisiju saskaņo kārtību, kādā tas veic uzraudzību un paraugu ņemšanu.

96. Dienests izveido, uztur un atjauno to zonu un iecirkņu sarakstu, kuri ir pasludināti par neeksotiskas infekcijas slimības neskartiem saskaņā ar šo noteikumu 92. un 93. punktu. Dienests nodrošina minētās informācijas publisku pieejamību.

97. Ja Latvijas valsts teritorija saskaņā ar šo noteikumu 88. punktu ir pasludināta par neeksotiskas infekcijas slimības neskartu, dienests var pārtraukt mērķtiecīgu uzraudzību. Latvijas valsts teritorijai saglabājas neeksotiskas infekcijas slimības neskartas teritorijas statuss, ja tiek izpildīti šo noteikumu 89. punktā minētie nosacījumi.

98. Ja Latvijas valsts teritorijā ir zonas un iecirkņi, kuros nav sastopama neviena no šo noteikumu 1. pielikuma II daļā minētajām neeksotiskajām infekcijas slimībām, bet zona vai iecirknis nav pasludināts par konkrētās infekcijas slimības neskartu, kā arī situācijā, ja nepastāv konkrētās infekcijas slimības klīnisko attīstību veicinoši apstākļi, dienests mērķtiecīgu uzraudzību veic saskaņā ar šo noteikumu 91. vai 95. punktu.

99. Ja dienests konstatē, ka ir pārkāpts kāds no nosacījumiem, kas jāpilda, lai saglabātu neeksotiskas infekcijas slimības neskartas teritorijas, zonas vai iecirkņa statusu, dienests:

99.1. aptur uzņēmīgo akvakultūras dzīvnieku sugu un infekcijas slimību pārnēsātāju sugu tirdzniecību ar citām Eiropas Savienības dalībvalstīm, zonām vai iecirkņiem, kuriem ir labāks veselības stāvoklis attiecībā uz konkrēto infekcijas slimību, un rīkojas šo noteikumu 3. pielikumā noteiktajā kārtībā;

99.2. piemēro šo noteikumu 47., 48., 49., 50., 51., 52., 53., 64. un 65. punktā minētās prasības.

100. Ja epizootoloģisko izmeklējumu laikā, kurus veic, lai piemērotu šo noteikumu 99. punktā minētos nosacījumus, dienests konstatē, ka nav pārkāpts neviens nosacījums, kas jāpilda, lai saglabātu infekcijas slimības neskartas dalībvalsts teritorijas, zonas vai iecirkņa statusu, Latvijas valsts teritorijai, attiecīgajai zonai vai iecirknim atjauno infekcijas slimības neskartas teritorijas, zonas vai iecirkņa statusu.

101. Ja epizootoloģisko izmeklējumu laikā, kurus veic, lai piemērotu šo noteikumu 99. punktā minētos nosacījumus, dienests konstatē, ka ir pārkāpts kāds no nosacījumiem, kas jāpilda, lai saglabātu infekcijas slimības neskartas dalībvalsts teritorijas, zonas vai iecirkņa statusu, šo statusu atceļ. Pirms infekcijas slimības neskartas teritorijas statusa atjaunošanas izpilda šo noteikumu XV nodaļā minētās prasības.

XIV. Bioloģiskās drošības pasākumi un prasības Latvijas valsts teritorijai, zonai un iecirknim, lai to pasludinātu par infekcijas slimības neskartu

102. Bioloģiskās drošības pasākumi ir šādi:

102.1. akvakultūras dzīvnieku īpašnieks vai turētājs informē dienesta teritoriālo struktūrvienību par infekcijas slimības konstatēšanu vai aizdomām par tās esību akvakultūras dzīvnieku uzturēšanās vietā (audzētavā vai molusku audzēšanas zonā);

102.2. ir ieviesta infekcijas slimības agrīnās konstatēšanas sistēma, kas ļauj dienestam efektīvi veikt infekcijas slimības izmeklēšanu un nodrošina:

102.2.1. ātru to infekcijas slimības klīnisko pazīmju atpazīšanu, kas rada aizdomas par infekcijas slimību, kā arī nodrošina ātru jaunu infekcijas slimību konstatēšanu vai neizskaidrojamas akvakultūras dzīvnieku mirstības izmeklēšanu audzētavās, divvāku molusku audzēšanas zonās un savvaļas ūdensdzīvnieku populācijā;

102.2.2. ātru ziņošanu dienestam, lai pēc iespējas ātrāk sāktu diagnostisko izmeklēšanu.

103. Šo noteikumu 102.2. apakšpunktā minētā infekcijas slimības agrīnā konstatēšanas sistēma nodrošina, ka:

103.1. akvakultūras nozares uzņēmumu vai atzīto akvakultūras dzīvnieku pārstrādes uzņēmumu darbinieku izpratne par infekcijas slimībām, to klīniskajām pazīmēm vai aizdomām par akvakultūras dzīvnieku saslimšanu ir pietiekama;

103.2. veterinārārsti un ūdensdzīvnieku veselības eksperti ir apmācīti konstatēt neparastus infekcijas slimību gadījumus, spēj atpazīt aizdomīgus infekcijas slimības gadījumus un ziņo par tiem dienesta teritoriālajai struktūrvienībai;

103.3. dienestam ir pieejama atbilstoši aprīkota laboratorija, lai diagnosticētu šo noteikumu 1. pielikumā minētās akvakultūras dzīvnieku infekcijas slimības, kā arī jaunas, šajos noteikumos neminētas infekcijas slimības.

104. Latvijas valsts teritoriju pasludina par infekcijas slimības neskartu:

104.1. pamatojoties uz mērķtiecīgu uzraudzību, kā arī ja:

104.1.1. pēdējo 10 gadu laikā pirms infekcijas slimības neskartas Latvijas valsts teritorijas statusa piešķiršanas nav bijis klīnisks infekcijas slimības uzliesmojums;

104.1.2. Latvijas valsts teritorijas inficēšanās statuss nebija zināms;

104.2. ja saskaņā ar šo noteikumu 102. punktu tiek veikti bioloģiskās drošības pasākumi;

104.3. ja saskaņā ar šo noteikumu 91. punktu ne mazāk kā divus gadus tiek veikta mērķtiecīga uzraudzība un šajā laikposmā audzētavā vai divvāku molusku audzēšanas zonā nav konstatēti infekcijas slimības ierosinātāji. Ja Latvijas valsts teritorijas daļā audzētavu vai divvāku molusku audzēšanas zonu mērķtiecīga uzraudzība nesniedz pietiekami daudz epizootoloģisku datu, mērķtiecīgu uzraudzību attiecina arī uz savvaļā esošajām ūdensdzīvnieku populācijām, ja tajās atrod vienu vai vairākas uzņēmīgu dzīvnieku sugas.

105. Dienests nosaka zonu robežas un iezīmē tās kartē, pamatojoties uz vienu no šādiem kritērijiem:

105.1. zona ir viss ūdens sateces baseins no avota līdz ietekai;

105.2. zona ir ūdens sateces baseina daļa no avota līdz dabiskai vai mākslīgai barjerai, kas novērš savvaļas ūdensdzīvnieku migrāciju uz augšu no zemākiem ūdens sateces baseina posmiem;

105.3. zona ir vairāki ūdens sateces baseini un ietekas, ja tās ir epizootoloģiski saistītas ar ūdens sateces baseinu.

106. Dienestam nav atļauts pasludināt zonu par infekcijas slimības neskartu, ja tā iesniedzas kaimiņos esošās Eiropas Savienības dalībvalsts teritorijā, izņemot gadījumu, ja visā zonas teritorijā tiek pildīti šo noteikumu 107., 108. un 109. punktā minētie nosacījumi un abas Eiropas Savienības dalībvalstis lūdz Eiropas Komisijai reģistrēt kā infekcijas slimības neskartu to zonas daļu, kura atrodas katras Eiropas Savienības dalībvalsts teritorijā.

107. Infekcijas slimības neskartas zonas statusu iegūst, ja ir izpildītas šo noteikumu 104. punktā minētās prasības.

108. Zonu, kurā pēdējais zināmais klīniskās infekcijas slimības uzliesmojums noticis vairāk nekā 10 gadus pirms infekcijas slimības neskartas zonas statusa piešķiršanas vai kuras inficēšanās stāvoklis pirms mērķtiecīgas uzraudzības nebija zināms, uzskata par infekcijas slimības neskartu, un dienests tajā organizē pasākumus, kas nodrošina šo noteikumu 104. punktā minēto prasību izpildi.

109. Dienests zonā izveido buferzonu, kurā īsteno uzraudzības programmu. Buferzonu norobežo, lai kavētu infekcijas slimības ierosinātāju pasīvu ievešanu slimības neskartajā zonā.

110. Dienests nosaka iecirkņa robežas un iezīmē tās kartē.

111. Iecirkni, kurā ir pret infekcijas slimību uzņēmīgas sugas, bet kurā pēdējo 10 gadu laikā pirms infekcijas slimības neskarta iecirkņa statusa piešķiršanas nav konstatēts infekcijas slimības uzliesmojums, neraugoties uz apstākļiem, kas veicina infekcijas slimības klīnisko attīstību, uzskata par infekcijas slimības neskartu, ja iecirknis atbilst šādām prasībām:

111.1. ne mazāk kā pēdējos 10 gadus tiek veikti bioloģiskās drošības pasākumi saskaņā ar šo noteikumu 101. punktu;

111.2. nav ziņu par konkrētās infekcijas slimības sastopamību savvaļas ūdensdzīvnieku populācijā;

111.3. efektīvi tiek īstenoti tirdzniecības un importa nosacījumi, lai novērstu infekcijas slimības ievešanu Latvijas valsts teritorijā.

112. Infekcijas slimības neskarta iecirkņa statusu iegūst, ja ir izpildītas šo noteikumu 104. punktā minētās prasības.

113. Iecirkni, kurā pēdējo 10 gadu laikā pirms infekcijas slimības neskarta iecirkņa statusa piešķiršanas nav konstatēts klīniskās infekcijas slimības uzliesmojums vai kura apkārtnē ir iecirknis vai ūdeņi, kuru inficēšanās stāvoklis pirms mērķtiecīgas uzraudzības sākšanas nav bijis zināms, uzskata par infekcijas slimības neskartu, un dienests tajā organizē pasākumus, lai nodrošinātu šo noteikumu 104. punktā minēto nosacījumu izpildi.

114. Iecirknī, kurā īsteno uzraudzības programmu, katrai audzētavai vai divvāku molusku audzēšanas zonai:

114.1. dienests norobežo buferzonu;

114.2. veic dienesta amatpersonas noteiktus pasākumus, lai nepieļautu infekcijas slimības iekļūšanu un izplatīšanos.

115. Iecirknī, ko veido viena vai vairākas audzētavas, kurās akvakultūras dzīvnieku veselības stāvoklis attiecībā uz konkrētu infekcijas slimību nav atkarīgs no veselības stāvokļa attiecībā uz šo slimību apkārtējos ūdeņos, ir:

115.1. individuāla audzētava, ko uzskata par vienu epizootoloģisku vienību, jo to neietekmē apkārtējo ūdensdzīvnieku veselības stāvoklis;

115.2. vairākas audzētavas, ja tās iekļautas kopējā bioloģiskās drošības sistēmā un katra audzētava iecirknī atbilst šo noteikumu 115.1. apakšpunktā un 116., 117., 118., 119. un 120. punktā minētajām prasībām, bet plašās akvakultūras dzīvnieku kustības dēļ starp audzētavām to uzskata par vienu epizootoloģisku vienību.

116. Iecirkni apgādā ar ūdeni:

116.1. izmantojot ūdens piegādes ierīces, kas dezaktivē konkrēto infekcijas slimības ierosinātāju, samazinot infekcijas slimības izplatības iespējamību līdz pieņemamam līmenim;

116.2. tieši no akas, urbuma vai avota. Ja šāda ūdens apgāde izveidota ārpus audzētavas teritorijas, ūdeni piegādā tieši uz audzētavu pa cauruli.

117. Iecirknī ir dabiskas vai mākslīgas barjeras, kas neļauj apkārtējo ūdenstilpju ūdensdzīvniekiem nokļūt kādā no iecirkņa audzētavām.

118. Iecirkni aizsargā no applūšanas un apkārtējo ūdenstilpju ūdeņu ieplūšanas.

119. Iecirknī piemēro šo noteikumu 104. punktā minētās prasības.

120. Iecirknī veic pasākumus, lai nepieļautu infekcijas slimības pārnēsātāju iekļūšanu (kontrolē ūdens ņemšanas vietas, iecirknī ielaiž tikai klīniski veselus un karantīnā turētus akvakultūras dzīvniekus, ielaižamajiem akvakultūras dzīvniekiem ir atbilstošs veselības stāvoklis).

121. Ja jauna audzētava atbilst šo noteikumu 116.1. apakšpunktā un 117., 118., 119. un 120. punktā minētajām prasībām un atrodas iecirknī, kas pasludināts par infekcijas slimības neskartu, audzētavu uzskata par infekcijas slimības neskartu un tajā neņem paraugus, kas nepieciešami infekcijas slimības neskartas audzētavas statusa apstiprināšanai.

122. Ja audzētava, kas atbilst šo noteikumu 116.1. apakšpunktā un 117., 118., 119. un 120. punktā minētajām prasībām, atsāk darbu pēc pārtraukuma un atrodas iecirknī, kas pasludināts par infekcijas slimības neskartu, audzētavā neņem paraugus, kas nepieciešami infekcijas slimības neskartas audzētavas statusa apstiprināšanai, šādā gadījumā:

122.1. dienesta amatpersonai ir zināma audzētavas anamnēze par pēdējiem četriem darbības gadiem (ja audzētava darbojas mazāk nekā četrus gadus, ņem vērā tās reālo darbības laiku);

122.2. audzētava netika pakļauta šo noteikumu 1. pielikumā minēto infekcijas slimību apkarošanas pasākumiem un šīs infekcijas slimības audzētavā nav reģistrētas;

122.3. pirms akvakultūras dzīvnieku, olšūnu vai gametu ievešanas audzētava ir iztīrīta un dezinficēta, un kādu laiku nav izmantota.

XV. Uzraudzības organizēšana akvakultūras nozares uzņēmumos

123. Dienests audzētavu vai divvāku molusku audzēšanas zonu izvērtē atbilstoši riska pakāpēm, ņemot vērā infekcijas slimības izplatības iespējamību uz citām audzētavām vai divvāku molusku audzēšanas zonām. Dienests audzētavai vai divvāku molusku audzēšanas zonai piešķir augsta riska pakāpi, ja:

123.1. ir liela iespējamība izplatīt infekcijas slimības uz citām audzētavām vai savvaļas ūdensdzīvnieku populācijām vai inficēties ar tām no citām audzētavām vai savvaļas ūdensdzīvniekiem (notiek intensīva akvakultūras dzīvnieku kustība starp audzētavām, īpaši tādām, kurām nav noteikts statuss attiecībā uz infekcijas slimībām vai ir aizdomas par infekcijas slimībām);

123.2. audzēšanas apstākļi palielina infekcijas slimību uzliesmojuma iespējamību (liels biomasas apjoms (akvakultūras dzīvnieku blīvums ir lielāks par 60 kg/m3 ūdens), ūdens kvalitāte ir zema (ūdens laboratoriskajos izmeklējumos konstatētais mikroorganismu kopskaits divas reizes un vairāk pārsniedz pieļaujamo ūdens mikrobioloģisko piesārņojumu));

123.3. dzīvi ūdensdzīvnieki tiek pārdoti turpmākai audzēšanai vai krājumu atjaunošanai.

124. Vidēja riska pakāpi audzētavai vai divvāku molusku audzēšanas zonai dienests piešķir, ja:

124.1. ir vidēja iespējamība izplatīt infekcijas slimības uz citām audzētavām vai savvaļas ūdensdzīvnieku populācijām vai ir iespējamība inficēties no citām audzētavām vai savvaļas ūdensdzīvnieku resursiem (notiek akvakultūras dzīvnieku kustība starp audzētavām, kurām nav noteikts statuss attiecībā uz infekcijas slimībām);

124.2. audzēšanas apstākļi nepalielina infekcijas slimību uzliesmojuma iespējamību (vidējs biomasas apjoms (akvakultūras dzīvnieku blīvums ir 30–60 kg/m3 ūdens), ūdens kvalitāte ir vidēja (ūdens laboratoriskajos izmeklējumos konstatētais mikroorganismu kopskaits vienu līdz divas reizes pārsniedz ūdens mikrobioloģiskā piesārņojuma normu));

124.3. dzīvi ūdensdzīvnieki tiek pārdoti lietošanai pārtikā.

125. Zema riska pakāpi audzētavai vai divvāku molusku audzēšanas zonai dienests piešķir, ja:

125.1. ir maza iespējamība izplatīt infekcijas slimības uz citām audzētavām vai savvaļas ūdensdzīvnieku populācijām vai maza iespējamība inficēties no citām audzētavām vai savvaļas ūdensdzīvnieku resursiem (notiek akvakultūras dzīvnieku kustība starp audzētavām, kurām ir noteikts statuss attiecībā uz infekcijas slimībām);

125.2. audzēšanas apstākļi nepalielina infekcijas slimību uzliesmojuma iespējamību (mazs biomasas apjoms (akvakultūras dzīvnieku blīvums ir līdz 50 kg/m3 ūdens), laba ūdens kvalitāte (ūdens laboratoriskajos izmeklējumos atklātais mikroorganismu kopskaits nepārsniedz ūdens mikrobioloģiskā piesārņojuma normu);

125.3. dzīvi ūdensdzīvnieki tiek pārdoti lietošanai tikai pārtikā.

126. Īstenojot pasīvo uzraudzību, akvakultūras dzīvnieku īpašnieka vai turētāja pienākums ir nekavējoties informēt dienesta teritoriālo struktūrvienību par akvakultūras dzīvnieku saslimšanu un mirstības pieaugumu. Pēc paziņošanas veic šo noteikumu 47., 48., 49., 50., 51., 52. un 53. punktā minētos pasākumus. Informāciju par saslimšanu un mirstības pieaugumu akvakultūras dzīvnieku īpašnieks vai turētājs sniedz praktizējošam vai pilnvarotam veterinārārstam.

127. Aktīvā uzraudzība ietver:

127.1. regulāras pārbaudes, ko veic dienesta amatpersona vai pilnvarots veterinārārsts;

127.2. akvakultūras dzīvnieku populācijas pārbaudi attiecībā uz infekcijas slimībām;

127.3. paraugu ņemšanu laboratoriskiem izmeklējumiem, ja rodas aizdomas par kādu no šo noteikumu 1. pielikumā minētajām infekcijas slimībām vai ir konstatēts mirstības pieaugums;

127.4. ziņošanu dienesta teritoriālajai struktūrvienībai, ja laboratoriskajos izmeklējumos akvakultūras dzīvniekiem konstatēta infekcijas slimība vai ir aizdomas par to;

127.5. dienesta teritoriālās struktūrvienības informēšanu par mirstības pieaugumu. Informāciju par mirstības pieaugumu sniedz akvakultūras dzīvnieku īpašnieks vai turētājs praktizējošam vai pilnvarotam veterinārārstam.

128. Mērķtiecīgā uzraudzība ietver:

128.1. dienesta amatpersonas veiktas regulāras pārbaudes;

128.2. paraugu ņemšanu laboratoriskiem izmeklējumiem, lai noteiktu specifiskus patogēnus;

128.3. ziņošanu dienesta teritoriālajai struktūrvienībai, ja laboratoriskajos izmeklējumos akvakultūras dzīvniekiem konstatēta infekcijas slimība vai ir aizdomas par infekcijas slimību;

128.4. dienesta teritoriālās struktūrvienības informēšanu par akvakultūras dzīvnieku mirstības pieaugumu.

XVI. Prasības karantīnas punktiem un karantīnas punkta pārvaldības nosacījumi

129. Lai reģistrētu karantīnas punktu:

129.1. fiziskā vai juridiskā persona iesniedz dienestā iesniegumu;

129.2. dienests:

129.2.1. izsniedz saimnieciskās darbības veicējam prasību kopumu karantīnas punkta izveidei;

129.2.2. izskata dokumentus un izvērtē karantīnas punkta atbilstību šo noteikumu XVI nodaļā minētajām prasībām;

129.2.3. triju darbdienu laikā rakstiski paziņo pieņemto lēmumu karantīnas punkta īpašniekam.

130. Ja karantīnas punkta pārbaudes laikā konstatē:

130.1. neatbilstību šo noteikumu XVI nodaļā minētajām prasībām, dienesta amatpersona nereģistrē karantīnas punktu un nosaka termiņu pārkāpumu novēršanai. Minēto termiņu dienesta amatpersona saskaņo ar karantīnas punkta īpašnieku;

130.2. atbilstību šo noteikumu XVI nodaļā minētajām prasībām, dienesta amatpersona reģistrē karantīnas punktu, piešķirot reģistrācijas numuru, un pēc karantīnas punkta īpašnieka pieprasījuma izsniedz reģistrācijas apliecību. Dienests sastāda sarakstu ar reģistrētiem karantīnas punktiem un šo informāciju ievieto tīmekļvietnē.

131. Saimnieciskās darbības veicējs karantīnas punktu izveido kā atsevišķu uzņēmumu vai ierīko to audzētavas vai gliemju audzēšanas zonas teritorijā.

132. Karantīnas punkts atrodas dienesta noteiktā attālumā no citiem karantīnas punktiem, audzētavām vai gliemju audzēšanas zonām. Dienests attālumu starp karantīnas punktu un citām telpām, audzētavām vai gliemju audzēšanas zonām nosaka, pamatojoties uz riska novērtējumu un ņemot vērā šo noteikumu 1. pielikumā minēto akvakultūras dzīvnieku infekcijas slimību epizootoloģiju.

133. Karantīnas vienības ierīko tā, lai starp tām nebūtu iespējama ūdens apmaiņa. Ūdens izvades sistēmu izveido tā, lai nepieļautu karantīnas vienību vai citu tās pašas audzētavas vai gliemju audzēšanas zonas teritoriju savstarpēju inficēšanos.

134. Karantīnas vienībām piegādā ūdeni, kas ir šo noteikumu 1. pielikumā minēto akvakultūras dzīvnieku infekcijas slimību ierosinātāju neskarts.