Noteikumi par ārstniecības personu un studējošo, kuri apgūst medicīniskās izglītības programmas, kompetenci ārstniecībā un šo personu teorētisko un praktisko zināšanu apjomu

Ministru kabineta noteikumi Nr. 617 Rīgā 2024. gada 24. septembrī (prot. Nr. 39 16. §)

Izdoti saskaņā ar Ārstniecības likuma 27. pantu un 33. panta trešo daļu

1. Vispārīgie jautājumi

1. Noteikumi nosaka:

1.1. profesionālās kvalifikācijas līmeni, mācību ilgumu, profesionālās kvalifikācijas prasības un attiecīgajai profesijai un specialitātei nepieciešamo kompetenci un teorētisko un praktisko zināšanu apjomu;

1.2. ārstniecības personu kompetenci ārstniecībā;

1.3. teorētisko un praktisko zināšanu apjomu, ārstniecības personām nosakāmos kritērijus jaunizveidotās papildspecialitātes vai apakšspecialitātes iegūšanai, neapgūstot izglītības programmu jaunizveidotajā papildspecialitātē vai apakšspecialitātē, un laikposmu, kurā ārstniecības personām, kas atbilst noteiktajiem kritērijiem, ir tiesības pretendēt uz ārstniecības personas sertifikātu minētajā papildspecialitātē vai apakšspecialitātē.

2. Noteikumos lietoti šādi termini:

2.1. simulāciju mācību vide – fiziska vide (apkārtne vai apstākļi), kas atdarina citas reālas vides aspektus un elementus un kurā tiek īstenota kontrolēta simulācijā balstīta izglītības aktivitāte, nodrošinot dalībnieku fizisko, emocionālo un psiholoģisko drošību, ar nolūku mācīties, novērtēt vai testēt. Prasmju (praktisko manipulāciju) apguves līmeņi:

2.1.1. A līmenis jeb iesācēja līmenis – izglītojamam ir teorētiskas zināšanas par prasmi, tās mērķi un pielietojumu;

2.1.2. B1 līmenis jeb pamatlīmenis – izglītojamam ir iemaņas praktiski īstenot prasmi, izmantojot simulāciju resursus simulāciju vidē;

2.1.3. B2 līmenis jeb vidējais līmenis – izglītojamam ir izpratne, spējas un praktiskās iemaņas simulāciju vidē pielietot prasmi simulācijas scenārija ietvaros (simulācijas scenāriju veido klīniskais algoritms un klīniska situācija);

2.1.4. C1 līmenis jeb augsts līmenis – izglītojamam ir izpratne, spējas un praktiskās iemaņas pielietot prasmi reālā darba vides situācijā apmācīttiesīgas personas vai sertificētas ārstniecības personas tiešā uzraudzībā;

2.1.5. C2 līmenis jeb eksperta līmenis – izglītojamam ir izpratne, spējas un praktiskās iemaņas patstāvīgi veikt situācijas analīzi un pielietot prasmi reālā darba vides situācijā apmācīttiesīgas personas vai sertificētas ārstniecības personas vadībā;

2.2. tieša uzraudzība – studiju programmā noteikto zināšanu, prasmju un kompetenču apguve klīniskā vidē, kur ārstniecības persona nodrošina studējošā apmācību, strādājot kopā ar studējošo, vai ir nekavējoties pieejama studējošajam;

2.3. vadība – studiju programmā pielietošanas līmenī apgūto un sekmīgi novērtēto zināšanu, prasmju un kompetenču pielietošana klīniskā vidē, kur ārstniecības persona sniedz studējošajam profesionālo atbalstu un ir pieejama tiešām vai attālinātām konsultācijām, kā arī Ārstniecības likuma 39.1 un 43.2 pantā minētajā gadījumā sertificēts speciālists sniedz ārstam stažierim profesionālo atbalstu un ir pieejams tiešām vai attālinātām konsultācijām. Vadība ietver regulāras konsultācijas, viedokļu un pieredzes apmaiņu, lai pilnveidotu studējošā prasmes, zināšanas un attieksmi klīniskās darbības laikā.

3. Teorētisko un praktisko zināšanu apjomā un kompetences apguvē ietver caurviju kompetenču apguvi, izmantojot supervīziju kā pašvadītās mācīšanās, emocionālās inteliģences, komunikācijas prasmju (tai skaitā seksuālās un reproduktīvās veselības jomā), sadarbības un refleksijas spēju pilnveidošanas metodi, kā arī ietver kompetences tiesību un ētikas jomā, pacientu datu aizsardzībā, digitālajās prasmēs, pacientu drošībā, bērnu tiesību aizsardzībā, vardarbības atpazīšanā un dzimumu līdztiesībā.

4. Prasmes (praktiskās manipulācijas) medicīnas un veselības aprūpes izglītības programmu ietvaros studējošajiem jāapgūst simulāciju vidē, kā to nosaka attiecīgās profesijas standarts un tajā iekļautās profesionālās kvalifikācijas prasības (turpmāk – profesijas standarts). Prasmju (praktisko manipulāciju) apguve simulāciju vidē paredzama vismaz šādos gadījumos:

4.1. klīnisko prasmju apguve un pilnveide ārstniecības iestādē ir ierobežota vai arī vispār nav iespējama;

4.2. klīnisko prasmju apguve un pilnveide pie pacienta var ierobežot pacienta tiesības saņemt veselības stāvoklim atbilstošu, kvalitatīvu un kvalificētu ārstniecību;

4.3. klīnisko prasmju apguve praktisku, ētisku un tiesisku aspektu dēļ nav iespējama citādā veidā.

5. Studējošajiem, kuri apgūst medicīnas studiju programmu piektajā un sestajā studiju gadā vai apgūst zobārstniecības studiju programmu piektajā studiju gadā, ir kompetence asistēt un sniegt atbalstu ārstam vai zobārstam pacientu aprūpē, praktisko manipulāciju veikšanā (studējošais apguvis attiecīgas prasmes un tās ir novērtētas), medicīnas dokumentācijas aizpildīšanā un citās darbībās, kuras studējošais ārsta vai zobārsta tiešā uzraudzībā var nodrošināt atbilstošā kvalitātē un kuras atbilst ārsta vai zobārsta kompetencei, izņemot nāves iestāšanās konstatēšanu, primārās diagnozes noteikšanu un racionāla un mērķtiecīga izmeklēšanas plāna sastādīšanu, diferenciāldiagnozes analīzes veikšanu, medikamentozās terapijas blakņu izvērtēšanu un darbības to novēršanai, sirds netiešās masāžas veikšanu, neatliekamo reanimācijas pasākumu nodrošināšanu vitālo funkciju nodrošināšanai dzīvībai bīstamās situācijās, pacienta ārstniecības procesa plānošanu individuāli un multiprofesionālas speciālistu komandas sastāvā.

6. Ārstniecības personas, kuras apgūst pamatspecialitāti, apakšspecialitāti, papildspecialitāti, veic profesionālo darbību attiecīgajā pamatspecialitātē, apakšspecialitātē, papildspecialitātē atbilstoši šajos noteikumos noteiktajai kompetencei ārstniecībā, kā arī attiecīgās pamatspecialitātes, apakšspecialitātes, papildspecialitātes ārstniecības personu zināšanu, prasmju un kompetences apjomam un sertificētas un apmācīttiesīgas attiecīgās pamatspecialitātes, apakšspecialitātes, papildspecialitātes ārstniecības personas tiešā uzraudzībā vai vadībā.

7. Rezidents, kas apgūst pamatspecialitāti, pirmajā un otrajā rezidentūras gadā atbilstoši izglītības programmai profesionālās patstāvības un atbildības kopumu īsteno attiecīgajā specialitātē sertificēta speciālista tiešā uzraudzībā, dokumentējot iegūto klīnisko pieredzi.

8. Rezidents attiecīgajā specialitātē sertificēta speciālista vadībā atbilstoši izglītības programmai īsteno profesionālās patstāvības un atbilstības kopumu, dokumentējot iegūto klīnisko pieredzi:

8.1. sākot ar trešo studiju gadu, – rezidents, kurš apgūst pamatspecialitāti;

8.2. rezidents, kurš apgūst apakšspecialitāti vai papildspecialitāti.

9. Studējošie ārpus studiju programmas apguves medicīnas asistenta amatā attiecīgās profesijas sertificētas ārstniecības personas tiešā uzraudzībā (izņemot māsas (vispārējās aprūpes māsas)) ārstniecības iestādē īsteno ārstniecības iestādes vadītāja noteikto profesionālās patstāvības un atbildības kopumu atbilstoši studiju laikā apgūtajām un novērtētajām profesionālajām zināšanām un prasmēm (studējošais iesniedz ziņas par apgūtajiem studiju kursiem, prasmēm (praktiskajām manipulācijām) un to apguves līmeni, praksēm un to vērtējumiem), ko ārstniecības iestādes vadītājs noteicis, ņemot vērā arī attiecīgās profesijas ārstniecības personas ieteikumus. Māsas (vispārējās aprūpes māsas) profesijā medicīnas asistenta tiešo uzraudzību nodrošina māsa (vispārējās aprūpes māsa), kura ir reģistrēta ārstniecības personu reģistrā.

10. Šo noteikumu 8. punktā minētajai personai profesionālās patstāvības un atbildības kopumu ārstniecības iestādē ārpus izglītības programmas apguves nosaka ārstniecības iestādes vadītājs, ņemot vērā, ka rezidenta patstāvīgā darba apjoms attiecīgajā specialitātē ir atbilstošs augstskolas apliecinājumam par rezidentūras programmā apgūtajiem profesionālās darbības pienākumiem un uzdevumiem, kā arī ievērojot šādus nosacījumus:

10.1. persona strādā attiecīgajā specialitātē sertificēta speciālista vadībā;

10.2. par personas darbu ārpus rezidentūras studiju programmas ir atbildīgs attiecīgajā specialitātē sertificēts ārstniecības iestādes speciālists.

10.1 Ārstniecības personām (izņemot Ārstniecības likuma 39.¹ un 43.² pantā minētās ārstniecības personas), kuras nav nokārtojušas ārstniecības personas sertifikācijas eksāmenu vai kurām ir bijis ārstniecības personas sertifikāts, profesionālās patstāvības un atbildības kopumu pamatspecialitātē nosaka ārstniecības iestādes vadītājs. Šāda ārstniecības persona ir tiesīga strādā kā stažieris specialitātē sertificētas ārstniecības personas vadībā. Ārstniecības persona visā profesionālās darbības laikā var strādāt stažiera amatā ne ilgāk kā piecus gadus (skaitot summāri).

11. Ārstniecības personām, kurām saskaņā ar likumu "Par reglamentētajām profesijām un profesionālās kvalifikācijas atzīšanu" profesijā vai specialitātē ir noteikts adaptācijas periods, profesionālās darbības veikšanai nepieciešamo zināšanu, prasmju, profesionālās patstāvības un atbildības kopums ir atbilstošs šajos noteikumos noteiktajai attiecīgās profesijas vai specialitātes kompetencei un to īsteno attiecīgajā specialitātē sertificētas ārstniecības personas uzraudzībā, kura noteikta lēmumā par adaptācijas perioda piemērošanu, dokumentējot iegūto klīnisko pieredzi. Māsas (vispārējās aprūpes māsas) profesijā adaptāciju īsteno ārstniecības personu reģistrā reģistrētas māsas uzraudzībā, kura noteikta lēmumā par adaptācijas perioda piemērošanu.

12. Šo noteikumu 11. punktā minēto ārstniecības personu profesionālās patstāvības un atbildības kopumu ārstniecības iestādē nosaka ārstniecības iestādes vadītājs, ņemot vērā lēmumu par adaptācijas perioda piemērošanu, ko pieņēmusi institūcija, kura izsniedz profesionālās kvalifikācijas atzīšanas apliecības reglamentētajās profesijās veselības aprūpes jomā, kā arī pamatojoties uz lēmumā par adaptācijas perioda piemērošanu noteiktās attiecīgajā specialitātē sertificētās ārstniecības personas ieteikumiem.

13. Jaunizveidotu papildspecialitāti vai apakšspecialitāti bez rezidentūras programmas apgūšanas var iegūt attiecīgajā pamatspecialitātē izglītības programmu apguvis sertificēts ārsts un zobārsts, kurš šajos noteikumos ietvertajā jaunizveidotās papildspecialitātes vai apakšspecialitātes aprakstā noteiktajā laikposmā var apliecināt praktiskās iemaņas jaunizveidotajā papildspecialitātē vai apakšspecialitātē.

2. Ārsts

2.1. Ārsts (P 00)

14. Ārsta kompetence atbilst ārsta profesijas standartam un tajā iekļautajām profesionālās kvalifikācijas prasībām (turpmāk – profesijas standarts). Lai veiktu ārstniecisko darbību, ārstam ir zināšanu, prasmju un kompetences apjoms atbilstoši ārsta profesijas standartam.

15. Ārsta profesionālā kvalifikācija atbilst septītajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

2.2. Internists (P 01)

16. Internists ir ārsta pamatspecialitāte. Internista profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

17. Internista kompetencē ir:

17.1. pacienta veselības stāvokļa izvērtēšana kopumā, izmantojot zināšanas alergoloģijā, arodmedicīnā, endokrinoloģijā, gastroenteroloģijā, geriatrijā, hematoloģijā, kardioloģijā, nefroloģijā, onkoloģijā, pneimonoloģijā, reimatoloģijā un neatliekamos stāvokļos medicīnā par iekšķīgo slimību etioloģiju un patoģenēzi, šo slimību diagnostika, ārstēšana, rehabilitācija un profilakse;

17.2. pareiza un veselīga dzīvesveida popularizēšana, iedzīvotāju izglītošana par dažādām paškontroles medicīniskām ierīcēm un to lietošanas iespējām dažādu veselības problēmu gadījumā.

18. Lai veiktu ārstniecisko darbību, internistam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

18.1. neatliekamās medicīniskās palīdzības sniegšana;

18.2. iekšķīgo slimību etioloģija un patoģenēze;

18.3. anamnēzes ievākšanas metodika dažādu vecuma grupu un izglītības līmeņu pacientu vidū un īpatnības dažādu iekšķīgo slimību gadījumos;

18.4. fizikālās izmeklēšanas metodes;

18.5. dažādu instrumentālo un laboratorisko izmeklējumu indikācijas un rezultātu interpretācija;

18.6. vispārējā veselības stāvokļa izvērtēšana invazīvo un operatīvo manipulāciju veikšanai;

18.7. akūtu ķirurģisku stāvokļu simptomi un ārstēšanas stratēģijas izstrāde;

18.8. akūtu infekcijas slimību simptomi un ārstēšanas stratēģijas izstrāde;

18.9. akūtu neiroloģisku stāvokļu simptomi un ārstēšanas stratēģijas izstrāde;

18.10. primārās diagnozes noteikšana un izmeklēšanas plāna izveidošana;

18.11. diferenciāldiagnostikas realizēšana un diagnozes precizēšana;

18.12. atbilstošu ārstēšanas metožu piemērošana un kompleksas terapijas principu lietošana;

18.13. dažādu medikamentu, farmakoloģisko līdzekļu, kontrastvielu blakņu izvērtēšana un farmakovigilances principi;

18.14. internās medicīnas profila pacientu aprūpe ambulatori un stacionārā, dažādu slimību dinamiskās novērošanas principi;

18.15. skrīninga metodes internajā medicīnā;

18.16. indikācijas koronārās angiogrāfijas veikšanai;

18.17. iekšķīgo slimību pacientu dinamiska novērošana pēc ārstēšanas ar neinvazīvām, invazīvām un ķirurģiskām metodēm;

18.18. intravenozās manipulācijas (injekcijas, katetru ievadīšana, darbs ar perfuzoriem un infuzomatiem), artēriju punkcija asins gāzu analīzes iegūšanai, pleiras dobuma punkcija, locītavu punkcijas, nazogastrālās zondes ievadīšana un izņemšana, urīnpūšļa katetrizācija, kuņģa skalošana, rektālā izmeklēšana un informācijas izvērtēšana;

18.19. iekšķīgo slimību pacientu rehabilitācija (nosūtīšanas indikācijas un rehabilitācijas rezultātu novērtēšana);

18.20. dokumentācijas sagatavošana pacienta nosūtīšanai prognozējamas invaliditātes, invaliditātes un darbspēju ekspertīzes veikšanai;

18.21. profesionālās darbības juridiskie pamati.

19. Rezidentūras ilgums specialitātē ir pieci gadi:

19.1. pirmajā un otrajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas kardioloģijā, pneimonoloģijā, nefroloģijā, gastroenteroloģijā, tai skaitā nutrīcijas un dietoloģijas pamatos, reimatoloģijā, endokrinoloģijā, hematoloģijā, ftiziatrijā, intensīvajā terapijā, infektoloģijā, alergoloģijā un imunoloģijā, onkoloģijā, neatliekamajā medicīniskajā palīdzībā stacionārā un internās medicīnas diferenciāldiagnostikā;

19.2. trešajā, ceturtajā un piektajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas geriatrijā, medicīniskajā ekspertīzē, medicīniskajā ģenētikā, internista darbā klīnikā un ambulatorās ārstniecības iestādēs dažādās internās medicīnas nozarēs (alergoloģijā, endokrinoloģijā, gastroenteroloģijā, kardioloģijā, nefroloģijā, pneimonoloģijā un reimatoloģijā), neiroloģijā, dermatoloģijā, arodmedicīnā, akūtā abdominālā ķirurģiskā patoloģijā, skrīninga elektrokardiogrāfijā, standarta slodzes testos ar elektrokardiogrammas pierakstu, skrīninga transtorakālajā ehokardiogrāfijā un ultrasonogrāfiskajā izmeklēšanā šīs metodes standarta prasību līmenī (ultrasonogrāfijas veikšanai nepieciešams diagnostiskās metodes sertifikāts "M33 – Vispārējā ultrasonogrāfija") vai mērķētās ultrasonogrāfijas veikšanā diferenciāldiagnostikas nolūkos internista profesionālo pienākumu un uzdevumu ietvaros.

20. Ja ārsts ir ieguvis izglītības dokumentu, kas apliecina rezidentūras izglītības programmas apguvi kādā no šo noteikumu 2.3., 2.4., 2.5., 2.6., 2.7., 2.32., 2.33., 2.45., 2.59., 2.63., 2.64. vai 2.67. apakšnodaļā minētajām ārsta pamatspecialitātēm, rezidentūras izglītības programmas apguvē šo noteikumu 2.2. apakšnodaļā minētajā pamatspecialitātē augstskola var piemērot daļēju atbrīvojumu, ņemot vērā iepriekš iegūtās teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas:

20.1. šo noteikumu 2.3. apakšnodaļā minētajai specialitātei šādos jautājumos:

20.1.1. balsta un kustību sistēmas struktūru normālā un patoloģiskā anatomija un fizioloģija un to loma slimību attīstībā, normāla imūnsistēmas darbība un tās traucējumi slimību etioloģijā un patoģenēzē, hroniska imūnsistēmas un autoimūna iekaisuma veidošanās mehānismi;

20.1.2. reimatisko slimību etioloģija un patoģenēze;

20.1.3. anamnēzes ievākšanas metodika un īpatnības balsta un kustību slimību un sistēmas saistaudu slimību gadījumā, fizikālās izmeklēšanas metodes;

20.1.4. funkcionālās un instrumentālās izmeklēšanas metodes, laboratorisko un imunoloģisko izmeklējumu indikācijas un rezultātu klīniskā interpretācija;

20.1.5. balsta un kustību sistēmas radioloģiskās izmeklēšanas metožu izvēle un rezultātu izvērtēšanas pamati;

20.1.6. reimatisko slimību klasifikācijas kritēriji un to nozīme klīniskajā praksē un pētniecībā reimatoloģijā;

20.1.7. reimatisko slimību aktivitātes un funkcionālo izmaiņu indeksi, to aprēķināšanas metodes, lietošana ikdienas darbā un pētniecībā;

20.1.8. balsta un kustību slimību riska faktoru izvērtēšana, nefarmakoloģiskās un farmakoloģiskās metodes un iespējamie rezultāti, ārstēšanas izraisītās blaknes, iespējamais zāļu kombināciju radītais risks;

20.1.9. balsta un kustību slimību pacientu aprūpe ambulatori, dienas stacionārā, stacionārā, tai skaitā nefarmakoloģiskās un farmakoloģiskās terapijas rezultāti un ilgtermiņa prognoze;

20.1.10. hronisku imūnsistēmas un autoimūnu iekaisuma slimību riska faktoru izvērtēšana, nefarmakoloģiskās un farmakoloģiskās metodes un iespējamie rezultāti, ārstēšanas izraisītās blaknes, iespējamais zāļu kombināciju radītais risks;

20.1.11. hronisku imūnsistēmas un autoimūnu iekaisuma slimību pacientu aprūpe ambulatori, dienas stacionārā, stacionārā, tai skaitā nefarmakoloģiskās un farmakoloģiskās terapijas rezultāti un ilgtermiņa prognoze;

20.1.12. kristālisko artropātiju etioloģija, patoģenēze, riska faktoru izvērtēšana, polarizējošā mikroskopa izmantošana sinoviālā šķidruma vai tofu aspirāta analīzē, nefarmakoloģiskās un farmakoloģiskās metodes un iespējamie rezultāti, ārstēšanas izraisītās blaknes, iespējamais zāļu kombināciju radītais risks;

20.1.13. kristālisko artropātiju pacientu aprūpe ambulatori, dienas stacionārā, stacionārā, izvērtējot nefarmakoloģisko un farmakoloģisko terapijas rezultātu efektivitāti un ilgtermiņa prognozi;

20.1.14. paraneoplastisku reimatisku sindromu etioloģija, patoģenēze, diagnostikas algoritms un sadarbība ar citu specialitāšu ārstiem diagnozes precizēšanai;

20.1.15. agrīnu aterosklerozes un sirds un asinsvadu slimību riska faktoru izvērtēšana visiem reimatiskiem pacientiem un nefarmakoloģiskas un farmakoloģiskas terapijas uzsākšana un terapijas drošības aspektu izvērtēšana ilgtermiņā un kombinācijā ar slimību modificējošiem pretreimatiskiem līdzekļiem;

20.1.16. kortikosteroīdu loma reimatisko slimību ārstēšanā, nevēlamo blakņu novērošana, uzsākot terapiju un ilgtermiņā;

20.1.17. bioloģisko slimību modificējošo antireimatisko līdzekļu indikācijas, kontrindikācijas, blakņu regulāra izvērtēšana, terapijas maiņa medikamentu neefektivitātes dēļ un terapijas drošības aspektu nepārtraukta monitorēšana ambulatori, dienas stacionārā un stacionārā;

20.1.18. reimatisko pacientu ar pulmonālas hipertensijas agrīnām pazīmēm identificēšana, regulāri veicot monitorēšanu pēc skrīninga algoritma, sagatavošana sirds labās puses katetrizācijai, izvērtējot indikācijas un kontrindikācijas, un pulmonālas hipertensijas terapijas drošības aspektu izvērtēšana kombinācijā ar slimību modificējošiem antireimatiskiem līdzekļiem;

20.1.19. reimatisko slimību pacientu rehabilitācija, reimatisko slimību pacientu novērošana ārstēšanas laikā ar sintētiskajiem un bioloģiskajiem slimību modificējošiem antireimatiskiem līdzekļiem no terapijas efektivitātes viedokļa un no terapijas nevēlamo blakņu viedokļa, uzsākot terapiju un terapijas laikā, tas ir, ārstēšanas drošības aspekti;