Noteikumi par ārstniecības personu un studējošo, kuri apgūst medicīniskās izglītības programmas, kompetenci ārstniecībā un šo personu teorētisko un praktisko zināšanu apjomu

455.3. pacienta un viņa ģimenes dzīves kvalitātes uzlabošana, ja pacientam ir dzīvību apdraudoša slimība, atvieglojot ciešanas, agrīni identificējot, novērtējot un novēršot sāpes, kā arī citas fiziska, psihosociāla un garīga rakstura problēmas.

456. Lai veiktu ārstniecisko darbību, paliatīvās aprūpes speciālistam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

456.1. paliatīvā aprūpe kā visaptverošs aprūpes veids;

456.2. multiprofesionāla pieeja aprūpei;

456.3. ļaundabīgo audzēju etioloģija, lokalizācija, patoģenēze, diagnostika;

456.4. onkoloģisko un neonkoloģisko slimību pacientu grupu novērošana, profilakse, diagnostika, ārstēšana, simptomu kontrole, rehabilitācija un aprūpe;

456.5. profesionālās darbības juridiskie pamati.

457. (Zaudējis spēku ar 01.01.2025..; sk. 642. punktu)

458. Rezidentūra paliatīvās aprūpes speciālista papildspecialitātē tiek īstenota profesionālās tālākizglītības programmā vismaz 60 kredītpunktu apjomā, no tiem 60 % ir praktiskā apmācība. Rezidentūrā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas diagnozes un audzēja stadijas noteikšanā, anamnēzes ievākšanas metodikā, dažādu izmeklēšanas metožu indikācijās un rezultātu interpretācijā, pacientu aprūpē slimību terminālos stāvokļos, farmakoterapijas lietojuma indikācijās, medikamentu izrakstīšanas un uzskaites kārtībā, algoloģijā, dažādu simptomu un klīnisko izpausmju novēršanā, neatliekamās medicīniskās palīdzības sniegšanā, saskarsmes psiholoģijā darbā ar dažāda vecuma pacientu grupām un viņu piederīgajiem, psihosomatikā, psihiatrijā, dažādās paliatīvās ārstēšanas, aprūpes un rehabilitācijas metodēs, sociālo, garīgo un eksistenciālo problēmu identificēšanā un risināšanā.

2.85. Manuālās medicīnas ārsts (PP 29)

459. Manuālās medicīnas ārsts ir ārsta papildspecialitāte. Manuālās medicīnas ārsta profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

460. Manuālās medicīnas ārsta papildspecialitāti var iegūt visu pamatspecialitāšu ārsti.

461. Manuālās medicīnas ārsta kompetencē ir pacienta balsta un kustību sistēmas, iekšējo orgānu saišu aparāta funkcionālo traucējumu ārstēšana, balstoties uz biomehānikas un kinezioloģijas pamatiem. Manuālās medicīnas ārsts veic ārstēšanu, izmantojot audu un locītavu mobilizācijas tehnikas, reflektoras neiromuskulārās stimulācijas un relaksācijas tehnikas, medicīniskas blokādes, medikamentozu terapiju, medicīnisko teipošanu, kā arī terapeitiskus vingrojumus.

462. Lai veiktu ārstniecisko darbību, manuālās medicīnas ārstam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

462.1. muskuļu, skeleta, viscerālo struktūru anatomija;

462.2. balsta un kustību sistēmas sāpju diferenciālā diagnostika;

462.3. viscerosomatiskās sāpes;

462.4. stājas un gaitas novērtēšana;

462.5. ekstremitāšu locītavu izmeklēšana;

462.6. mugurkaula kustību izmeklēšana;

462.7. mugurkaula kustību segmentu manuāla izmeklēšana;

462.8. muskuļu tonusa novērtēšana;

462.9. muskuļu garuma testēšana;

462.10. muskuļu spēka testēšana;

462.11. elpošanas diafragmas mobilizācija;

462.12. iegurņa pamatnes muskuļu mobilizācija;

462.13. mīksto audu mobilizācijas tehnikas;

462.14. ekstremitāšu mobilizācijas tehnikas;

462.15. mugurkaula kustību segmentu mobilizācijas tehnikas;

462.16. sakodiena vizuāla novērtēšana;

462.17. temporomandibulārās locītavas izmeklēšana un mobilizācija;

462.18. ribu izmeklēšana un mobilizācijas tehnikas;

462.19. krūšu kaula izmeklēšana un mobilizācijas tehnikas;

462.20. iegurņa locītavu izmeklēšana un mobilizācijas tehnikas;

462.21. viscerālo struktūru palpācija un mobilizācija;

462.22. terapeitisko vingrojumu indikācijas, kontrindikācijas, pareizas izpildes kritēriji;

462.23. mugurkaula distrakcija – indikācijas, kontrindikācijas, tehnikas;

462.24. medicīnisko blokāžu izpildes tehnika, indikācijas, kontrindikācijas;

462.25. medikamentozas terapijas izvēles pamati, indikācijas, kontrindikācijas, iespējamās blaknes;

462.26. medicīniskās teipošanas tehnikas;

462.27. dažādu ārstniecisko manipulāciju kombinēšanas pamati;

462.28. balsta un kustību sistēmas radioloģisko izmeklējumu (rentgenogrāfija, kodolmagnētiskā rezonanse, datortomogrāfija, ultrasonogrāfija) izvērtēšanas pamati;

462.29. laboratorijas analīžu rezultātu izvērtēšana;

462.30. fizikālās medicīnas faktoru lietošana balsta un kustību sistēmas funkcionālo traucējumu ārstēšanā;

462.31. balsta un kustību sistēmas funkcionālo traucējumu profilakse, kustību higiēna;

462.32. profesionālās darbības juridiskie pamati.

463. (Zaudējis spēku ar 01.01.2025..; sk. 642. punktu)

464. Rezidentūra manuālās medicīnas ārsta papildspecialitātē tiek īstenota profesionālās tālākizglītības programmā vismaz 60 kredītpunktu apjomā, no tiem 60 % ir praktiskā apmācība. Rezidentūrā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šo noteikumu 462. punktā minētajos jautājumos.

2.86. Kombustiologs (PP 30)

465. Kombustiologs ir ārsta papildspecialitāte. Kombustiologa profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

466. Kombustiologa papildspecialitāti var iegūt traumatologs ortopēds, ķirurgs, plastikas ķirurgs un bērnu ķirurgs.

467. Kombustiologa kompetencē ir ķirurģiska un konservatīva bērnu un pieaugušo ārstēšana un rehabilitācija, ja pacientam ir termisks un ķīmisks apdegums, apstarošanas apdegums, saules un ultravioleto (UV) staru apdegums, elektrotrauma, elektroapdegums, hipotermija, apsaldējums un mīksto audu saslimšana ar plašiem audu un ādas defektiem, kā arī ja ir šo saslimšanu akūtas un hroniskas komplikācijas.

468. Lai veiktu ārstniecisko darbību, kombustiologam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

468.1. termiskās traumas dažādu veidu etioloģija, epidemioloģija, patoģenēze, diagnostika un ārstēšana;

468.2. ķirurģiskās infekcijas profilakse un ārstēšana;

468.3. racionāla antibakteriāla terapija;

468.4. intensīvās terapijas pamati smagas termiskās traumas gadījumā;

468.5. specialitātes, kas saistītas ar kombustioloģiju (traumatoloģija, ortopēdija, vispārējā ķirurģija, strutainā ķirurģija, bērnu ķirurģija, plastiskā ķirurģija, intensīvā terapija un rehabilitoloģija);

468.6. medicīniskās ierīces, kas tiek izmantotas kombustioloģijā un saistītās specialitātēs;

468.7. nozokomiālo infekciju epidemioloģija, profilakse un ārstēšana;

468.8. lokālā anestēzija, tās indikācijas un izpildes tehnika;

468.9. fiziskā un psiholoģiskā rehabilitācija pacientiem pēc termiskās traumas;

468.10. katastrofu medicīnas pamati;

468.11. profesionālās darbības juridiskie pamati.

469. (Zaudējis spēku ar 01.01.2025..; sk. 642. punktu)

470. Rezidentūra kombustiologa papildspecialitātē tiek īstenota profesionālās tālākizglītības programmā vismaz 60 kredītpunktu apjomā, no tiem 60 % ir praktiskā apmācība. Rezidentūrā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas termiskās traumas dažādu veidu etioloģijā, epidemioloģijā, patoģenēzē, diagnostikā un ārstēšanā, bērnu kombustioloģijā, ķirurģiskās infekcijas profilaksē un ārstēšanā pacientiem ar smagu termisku traumu, nozokomiālo infekciju epidemioloģijā, profilaksē un ārstēšanā, intensīvās terapijas pamatos smagas termiskās traumas gadījumā, rekonstruktīvās un plastiskās ķirurģijas pamatos, katastrofu medicīnas pamatos un fiziskā un psiholoģiskā rehabilitoloģijā pacientiem pēc termiskās traumas.

2.87. Rokas ķirurgs (PP 31)

471. Rokas ķirurgs ir ārsta papildspecialitāte. Rokas ķirurga profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

472. Rokas ķirurga papildspecialitāti var iegūt plastikas ķirurgs un traumatologs ortopēds.

473. Rokas ķirurga kompetencē ir augšējās ekstremitātes slimību un traumu diagnostika, ārstēšana un profilakse.

474. Lai veiktu ārstniecisko darbību, rokas ķirurgam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

474.1. normālā un patoloģiskā anatomija;

474.2. fizikālās izmeklēšanas metodes;

474.3. reģionālā anestēzija;

474.4. rokas traumas;

474.5. naga falangu saslimšanas un traumas;

474.6. rokas infekcijas;

474.7. replantācija un revaskularizācija, mikroķirurģiskās tehnikas;

474.8. īkšķa rekonstrukcija;

474.9. perifēro nervu saslimšanas;

474.10. reimatoīdais artrīts un vecuma izmaiņas plaukstā;

474.11. mazo locītavu artrodēze un artoplastija;

474.12. iedzimtas rokas patoloģijas;

474.13. rehabilitācijas principi;

474.14. plaukstas kaulu (carpus) patoloģija;

474.15. audu transplantācija;

474.16. konsultāciju sniegšana pacientiem, viņu piederīgajiem, kā arī citām ārstniecības personām papildspecialitātes ietvaros;

474.17. pirmās palīdzības un neatliekamās medicīniskās palīdzības sniegšana;

474.18. rokas ķirurģijā izmantojamās diagnostiskās un ārstnieciskās metodes, to veikšanas indikācijas un iegūto rezultātu izvērtēšana;

474.19. rokas ķirurģijā izmantojamās medicīniskās ierīces;

474.20. ārsta profesionālā ētika;

474.21. profesionālās darbības juridiskie pamati.

475. (Zaudējis spēku ar 01.01.2025..; sk. 642. punktu)

476. Rezidentūra rokas ķirurga papildspecialitātē tiek īstenota profesionālās tālākizglītības programmā vismaz 60 kredītpunktu apjomā, no tiem 60 % ir praktiskā apmācība. Rezidentūras laikā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas normālajā un patoloģiskajā anatomijā (brūču dzīšanas principi, brūču slēgšanas tehnikas un ģeometrija, audu ekspanderi un to lietošanas principi, problēmbrūces un to patoloģiskā fizioloģija), fizikālās izmeklēšanas metodēs, reģionālajā anestēzijā, rokas traumās (metakarpālo kaulu un falangu lūzumi un osteosintēzes principi, distālā radija lūzumi un osteosintēzes principi, locītavu mežģījumi un saišu bojājumi, mīksto audu defekti un to slēgšana, cīpslu bojājumi, dragātas traumas, cīpslu transpozīcija, perionihija problēmas, rokas ķīmiskie un termiskie apdegumi, elektrotraumas, rokas radioloģiska izmeklēšana (rentgenogramma, datortomogrāfija, kodolmagnētiskā rezonanse)), naga flangu saslimšanās un traumās, rokas infekcijās, replantācijā un revaskularizācijā, mikroķirurģiskās tehnikās, īkšķa rekonstrukcijā, perifēro nervu saslimšanās (perifēro nervu bojājumi, nervu kompresijas sindromi, plexus brachialis bojājumi), reimatoīdajā artrītā un vecuma izmaiņās plaukstā, mazo locītavu artrodēzē un artoplastijā, iedzimtajās rokas patoloģijās, Dipitrēna slimībā, stenozējošā ligamentītā, tumoros plaukstā, reflektori simpātiskajā distrofijā (kompleksais reģionālais sāpju sindroms), rehabilitācijas principos, plaukstas kaulu (carpus) patoloģijā (carpus anatomija, carpus fizikāla izmeklēšana, karpālo kaulu lūzumi, Kinboka slimība un citas avaskulāras karpālo kaulu patoloģijas, carpus dislokācijas un nestabilitāte, ulnārās puses sāpju sindroms, interkarpālā artrodēze), audu transplantācijā (autodermoplastika, ādas lēveru ķirurģijas principi, fasciālo un fasciokutāno lēveru ķirurģijas principi, muskulāro un miokutāno lēveru ķirurģijas principi, brīvo, mikrovaskulāro lēveru ķirurģijas principi, lēveru donora vietas problēmas).

2.88. Trihologs (PP 32)

477. Trihologs ir ārsta papildspecialitāte. Trihologa profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

478. Trihologa papildspecialitāti var iegūt visu pamatspecialitāšu ārsti.

479. Trihologa kompetencē ir matu un galvas ādas slimību diagnostika, ārstēšana un profilakse.

480. Lai veiktu ārstniecisko darbību, trihologam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

480.1. pacienta izmeklēšana, ņemot vērā matu un galvas ādas slimību komplekso patoģenēzi, kā arī diferenciālo diagnostiku;

480.2. matu struktūras mikroskopiskā analīze (trihogramma, Trichoscan – trihogrammas datorprogramma);

480.3. diagnostisko metožu izpildes tehnika un iegūto rezultātu izvērtēšana (izmeklēšana ar Vuda lampu, galvas ādas mikroskopiskā un mikrobioloģiskā izmeklēšana, galvas ādas biopsija, dermoskopija, trihoskopija);

480.4. ārstniecisko metožu lietošanas indikācijas triholoģijā, kontrindikācijas un izpildes tehnika;

480.5. terapeitiskā lāzera, mezoterapijas indikācijas, kontrindikācijas un tehnika;

480.6. alopecia areata ārstēšana ar kontaktalergēnu difencipronu (DCP);

480.7. fizioprocedūru indikācijas, kontrindikācijas triholoģijā;

480.8. profesionālās darbības juridiskie pamati.

481. (Zaudējis spēku ar 01.01.2025..; sk. 642. punktu)

482. Rezidentūra trihologa papildspecialitātē tiek īstenota profesionālās tālākizglītības programmā vismaz 60 kredītpunktu apjomā, no tiem 60 % ir praktiskā apmācība. Rezidentūras laikā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas matu un galvas ādas anatomijā un fizioloģijā, bērnu un pieaugušo dermatoloģijā, endokrinoloģijā, imunoloģijā, dietoloģijā, matu mikroskopiskā izmeklēšanā, papildizmeklējumu veikšanā triholoģijā, ārstniecisko vielu aplikāciju un terapeitiska lāzera lietošanā un mezoterapijas veikšanā.

2.89. Tiesu psihiatrijas eksperts (PP 37)

483. Tiesu psihiatrijas eksperts ir ārsta papildspecialitāte. Tiesu psihiatrijas eksperta profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

484. Tiesu psihiatrijas eksperta papildspecialitāti var iegūt psihiatrs un bērnu psihiatrs.

485. Tiesu psihiatrijas eksperta kompetencē ir:

485.1. veikt psihisko, uzvedības un neirālās attīstības traucējumu diagnostiku, ja tam ir nozīme kriminālprocesā un civilprocesā, administratīvajā procesā vai administratīvo pārkāpumu procesā;

485.2. lemjot par personas tiesisko statusu, ja nepieciešams, ieteikt medicīniska rakstura piespiedu līdzekļa piemērošanu, novērtēt personas spēju pareizi uztvert nozīmīgus lietas apstākļus, kontrolēt savu darbību, kā arī novērtēt, vai persona psihiskā stāvokļa dēļ ir spējīga izciest sodu brīvības atņemšanas vietā;

485.3. sniegt pacientiem augsti kvalificētu un profesionālu psihiatrisku palīdzību akūtu un hronisku psihisku traucējumu diagnostikā, ārstēšanā, profilaksē un rehabilitācijā.

486. Lai veiktu ārstniecisko darbību, tiesu psihiatrijas ekspertam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

486.1. pirmsklīniskie un klīniskie mācību priekšmeti;

486.2. psihiatrija un tiesu psihiatrija;

486.3. neiroloģija, narkoloģija, seksoloģija un psiholoģija psihisko traucējumu un slimību diagnosticēšanai, ārstēšanai un tiesu psihiatrijas ekspertīzei nepieciešamajā apjomā;

486.4. psihiatrijā un tiesu psihiatrijā izmantojamās diagnostiskās metodes, tai skaitā pilnīgas objektīvās (tiek ievākta, iepazīstoties ar krimināllietu vai civillietu un studējot un analizējot medicīnisko dokumentāciju) un subjektīvās anamnēzes iegūšana, ekspertējamās personas psihiskā stāvokļa aprakstīšana un novērtēšana. Ekspertējamās personas attieksmes novērtēšana pret agrāk pārciestiem psihiskajiem traucējumiem, psihotiskiem traucējumiem izmeklēšanas brīdī, ekspertējamās personas attieksmes novērtēšana pret juridisko situāciju. Psihopatoloģisko traucējumu kvalifikācija un diagnozes noformulēšana atbilstoši vispārpieņemtajiem diagnostiskajiem kritērijiem. Eksperta atzinuma sagatavošana un sniegšana tiesā. Izpratne par psihodiagnostiskās izmeklēšanas metodēm, speciālo neiropsihiatrisko izmeklēšanu tiesu psihiatrijas ekspertam nepieciešamajā apjomā;

486.5. psihofarmakoterapija;

486.6. darbs ar psihiatrijā izmantojamām medicīniskajām ierīcēm – lumbālpunkcijas instrumentiem, psiholoģisko un psihodiagnostisko testu komplektiem un izmeklēšanas metodiku tiesu psihiatrijas ekspertam nepieciešamajā apjomā;

486.7. profesionālās darbības juridiskie aspekti, it īpaši attiecībā uz kriminālprocesu, civilprocesu, administratīvo procesu, administratīvo pārkāpumu procesu un tiesu eksperta darbību.

487. (Zaudējis spēku ar 01.01.2025..; sk. 642. punktu)

488. Rezidentūra tiesu psihiatrijas eksperta papildspecialitātē tiek īstenota profesionālās tālākizglītības programmā vismaz 120 kredītpunktu apjomā, no tiem 60 % ir praktiskā apmācība. Rezidentūras laikā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas tiesu psihiatriskās ekspertīzes veikšanas kārtībā un tiesu psihiatriskās ekspertīzes veidos kriminālprocesa, civilprocesa, administratīvā procesa un administratīvo pārkāpumu procesa ietvaros aizdomās turamajiem, apsūdzētajiem, lieciniekiem un cietušajiem un psihisko traucējumu un slimību tiesu psihiatriskā izvērtējuma iespējās un īpatnībās atkarībā no nozoloģijas, tiesu psihiatriskās ekspertīzes īpatnībās bērniem un jauniešiem, penitenciārajā psihiatrijā un medicīniska rakstura piespiedu līdzekļu piemērošanas, grozīšanas un atcelšanas kārtībā, kā arī jautājumos par pacientu drošību, komunikāciju, vardarbības atpazīšanu un dzimumu līdztiesību, apgūtas digitālās prasmes.

2.90. Atkarību psihiatrs (PP 36)

489. Atkarību psihiatrs ir ārsta papildspecialitāte. Atkarību psihiatra profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

490. Atkarību psihiatra papildspecialitāti var iegūt psihiatrs un bērnu psihiatrs.

491. Atkarību psihiatra kompetencē ir veikt atkarības slimību (alkohola, narkotisko, psihotropo un toksisko vielu, nikotīna, spēļu atkarības) profilaksi, diagnostiku, ārstēšanu un rehabilitāciju.

492. Lai veiktu ārstniecisko darbību, atkarību psihiatram ir padziļinātas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

492.1. ambulatorajā darbā ar īpašām pacientu grupām (grūtnieces, ieslodzītie u. c.);

492.2. teorētiskas un praktiskas iemaņas darbam specializētās medicīniskās komisijās;

492.3. biopsihosociālas intervences un psihoterapijas izmantošanā atkarību ārstēšanā;

492.4. toksikoloģijā, infektoloģijā un neiroloģijā atkarību psihiatram nepieciešamā apjomā;

492.5. klīniskajā psihiatrijā specifisku atkarību ārstēšanas programmu apguvē, vadīšanā un organizēšanā;

492.6. alkohola, narkotisko, psihotropo un toksisko vielu ietekmes pārbaudes rezultātu interpretēšanā, lai specializētos tiesu ekspertīžu veikšanā;

492.7. atkarības pacientu ārstēšanas un aprūpes organizēšanā, speciālistu izglītošanā un atkarību pētniecībā.

493. Rezidentūra atkarību speciālista papildspecialitātē tiek īstenota profesionālās tālākizglītības programmā vismaz 60 kredītpunktu apjomā, no tiem 60 % ir praktiskā apmācība. Rezidentūras laikā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas atkarību psihiatrijā un atkarību psihiatrijas ekspertīzē.

3. Zobārsts

3.1. Zobārsts (P 25)

494. Zobārsta kompetence atbilst zobārsta profesijas standartam. Zobārstam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas atbilstoši zobārsta profesijas standartam.

495. Zobārsta kvalifikācija atbilst septītajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

3.2. Ortodonts (A 251)

496. Ortodonts ir zobārsta apakšspecialitāte. Ortodonta profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

497. Ortodonta kompetencē ir iedzimtu un iegūtu dentofaciālo anomāliju diagnostika, ārstēšana, rehabilitācija un profilakse.

498. Lai veiktu ārstniecisko darbību, ortodontam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

498.1. dentofaciālo anomāliju etioloģija, patoģenēze, simptomātika, diagnostika, diferenciāldiagnostika, ārstēšana, rehabilitācijas un profilakses metodes;

498.2. ortodontijā izmantojamās diagnostiskās un ārstnieciskās metodes, to lietošanas indikācijas un iegūto rezultātu izvērtēšana iedzimto un iegūto dentofaciālo anomāliju gadījumos;

498.3. ortodontijā izmantojamās medicīniskās ierīces;

498.4. preklīniskās un klīniskās mācību disciplīnas;

498.5. specialitātes, kas saistītas ar ortodontiju;

498.6. pedagoģijas principu lietošana sabiedrības, veselības aprūpes personāla izglītošanā;

498.7. profesionālās darbības juridiskie pamati.

499. Rezidentūras ilgums apakšspecialitātē ir trīs gadi. Rezidentūras laikā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas par zobu un sejas attīstību un augšanu, dentofaciālo anomāliju smaguma pakāpju noteikšanu un oklūzijas indeksu izmantošanu, rentgendiagnostikas pamatiem, zobu rentgenuzņēmumu, ortopantomogrammu un cefalorentgenogrammu analīzi, ortodontijā izmantojamo instrumentu un aparātu lietošanas indikācijām, darbības mehānismu un biomehānismu, lietošanas metodiku, audu pārmaiņām un audu biomehānikas pamatiem ortodontiskās ārstēšanas gadījumā, diagnozes un ārstēšanas plāna veidošanu piena, maiņas un pastāvīga sakodiena gadījumā, ortodontiskās ārstēšanas metodēm, izmantojot izņemamus un neizņemamus aparātus, bērnu ortodontisko ārstēšanu, ja tiem ir iedzimtas aukslēju šķeltnes, pieaugušo cilvēku ortodontiju, mutes ķirurģijas un ortodontiskās ķirurģijas pamatmetodēm, to indikācijām un kontrindikācijām, smagu dentofaciālo anomāliju interdisciplināro diagnostiku un ārstēšanu.

3.3. Periodontologs (A 252)

500. Periodontologs ir zobārsta apakšspecialitāte. Periodontologa profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

501. Periodontologa kompetencē ir paradonta slimību diagnostika un ārstēšana ar konservatīvām un ķirurģiskām metodēm.

502. Lai veiktu ārstniecisko darbību, periodontologam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

502.1. paradonta slimību etioloģija, patoģenēze, diagnostika, ārstēšanas plānošana un ārstēšana ar konservatīvām un ķirurģiskām metodēm;

502.2. paradontoloģijā izmantojamās diagnostiskās un ārstnieciskās metodes, to izpildes metodika;

502.3. paradontoloģijā izmantojamās medicīniskās ierīces;

502.4. profesionālās darbības juridiskie pamati.

503. Rezidentūras ilgums apakšspecialitātē ir trīs gadi. Rezidentūras laikā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas par orālo histoloģiju, anatomiju, patoloģiju, fizioloģiju, funkcionālo anatomiju un okluzoloģiju, augšanu un attīstību, speciālo ģenētiku, imunoloģiju, orālo mikrobioloģiju un bakterioloģisko diagnostiku, mutes, sejas un žokļu rajona topogrāfisko anatomiju un operatīvo ķirurģiju, biomehāniku, zobārstniecībā izmantojamiem materiāliem, klīnisko psiholoģiju, informāciju tehnoloģiju lietošanu, profesionālās darbības juridiskajiem pamatiem, ekonomiku, mutes dobuma izmeklēšanu un diagnostiku, komplekso ārstēšanas plānošanu paradonta slimību gadījumā, paradonta slimību konservatīvo un ķirurģisko ārstēšanu, preprotētisko ķirurģiju un implantoloģiju, konservatīvo zobārstniecību, stomatorentgenoloģiju, infekcijas izplatīšanās kontroli zobārstniecībā, paradonta slimību profilaksi, ortopēdisko stomatoloģiju, ortodontiju, mutes dobuma gļotādas slimībām, iekaisuma procesiem sejas un žokļu rajonā, stomatoloģiskajā anestezioloģijā, onkostomatoloģijā.

3.4. Bērnu zobārsts (A 253)

504. Bērnu zobārsts ir zobārsta apakšspecialitāte. Bērnu zobārsta profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

505. Bērnu zobārsta kompetencē ir bērnu zobu, žokļu, mutes dobuma orgānu, zobu traumu, iedzimtu un iegūtu zobu defektu diagnostika, profilakse un ārstēšana ar konservatīvām un ķirurģiskām metodēm.

506. Lai veiktu ārstniecisko darbību, bērnu zobārstam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

506.1. bērnu zobu, žokļu, mutes dobuma orgānu saslimšana, zobu traumu, iedzimtu un iegūtu zobu defektu etioloģija, patoģenēze, simptomātika, diagnostika, profilakse un ārstēšana ar konservatīvām un ķirurģiskām metodēm;

506.2. bērnu zobārstniecībā izmantojamās diagnostikas metodes, profilaktiskās metodes;

506.3. bērnu zobārstniecībā izmantojamās ortodontiskās ārstēšanas pamatmetodes, konservatīvās un ķirurģiskās ārstēšanas metodes;

506.4. profesionālās darbības juridiskie pamati.

507. Rezidentūras ilgums apakšspecialitātē ir trīs gadi. Rezidentūras laikā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas par orālo histoloģiju, bērna augšanu un attīstību, speciālo ģenētiku, orālo patoloģiju, fizioloģu un anatomiju, funkcionālo anatomiju un okluzoloģiju, imunoloģiju, orālo mikrobioloģiju un bakterioloģisko diagnostiku, biomehāniku, zobārstniecībā izmantojamiem materiāliem, informāciju tehnoloģiju lietošanu, bērnu endokrinoloģiju un hematoloģiju, bērnu terapeitisko stomatoloģiju un izmeklēšanu, piena, maiņas un pastāvīgā sakodiena attīstību, piena un pastāvīgo zobu kariesu, zobu pulpītiem, periapikālo audu patoloģiju, zobu traumām bērnu vecumā, mutes dobuma gļotādas uzbūves īpatnībām bērniem, tās saslimšanām un ārstēšanu, periodonta uzbūves īpatnībām piena un maiņas sakodienā, periodonta saslimšanas diagnostikas un ārstēšanas metodēm, infekcijas izplatīšanās kontroli stomatoloģijā, stomatorentgenoloģiju, ortodontijas specifiku bērnu vecumā, ķirurģisko stomatoloģiju un bērnu ķirurģisko stomatoloģiju, anestezioloģijas lietošanu ķirurģiskajā stomatoloģijā bērnu vecumā, stomatoloģisko saslimšanu profilaksi un sabiedrības veselības aprūpi zobārstniecībā.

3.5. Zobu protēzists (A 254)

508. Zobu protēzists ir zobārsta apakšspecialitāte. Zobu protēzista profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

509. Zobu protēzista kompetencē ir dabīgo zobu atjaunošana, trūkstošo zobu un mutes dobuma audu aizvietošana, izmantojot biosaderīgos materiālus komplicētos gadījumos, kas pārsniedz zobārsta profesijas standarta noteikto vispārējās prakses zobārsta kompetences līmeni.

510. Lai veiktu ārstniecisko darbību, zobu protēzistam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

510.1. zobu protezēšanā izmantojamās diagnostiskās un ārstnieciskās metodes, to lietošana;

510.2. zobu protezēšanā izmantojamie biomateriāli;

510.3. zobu protezēšanā izmantojamās medicīniskās ierīces;

510.4. preklīniskās un klīniskās mācību disciplīnas;

510.5. specialitātes, kas saistītas ar zobu protezēšanu;

510.6. pedagoģijas principu lietošana sabiedrības, veselības aprūpes personāla izglītošanā;

510.7. profesionālās darbības juridiskie pamati.

511. Rezidentūras ilgums apakšspecialitātē ir trīs gadi. Rezidentūras laikā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas par sejas un žokļu anatomiju un funkcionālo anatomiju, mutes dobuma audu histoloģiju, gerodentoloģiju, preventīvo zobārstniecību (patoloģijas, ārstēšanas metodes, materiālu sastāvdaļas un iedarbība), stomatoloģijas biomateriāliem, to ķīmiskām, fizikālām un mehāniskām īpašībām, biosaderību, novērtēšanu, lietošanas metodiku, oklūziju (morfoloģija un funkcijas, izmaiņas oklūzijā, diagnoze un ārstēšanas metodes), TMD (TM locītavu funkcionālā anatomija, izmaiņas, patoloģijas un ārstēšanas metodes), daļēju zobu trūkuma diagnozi un ārstēšanu (ar izņemamām un neizņemamām zobu protēzēm), bezzobu pacientu ārstēšanu, implantoloģiju, osteointegrāciju un ārstēšanas plānošanu, kā arī ārstēšanas plānošanu komplicētos gadījumos, kas ietver sakodiena proporciju rekonstrukciju un funkcionalitātes atjaunošanu.

3.6. Endodontists (A 255)

512. Endodontists ir zobārsta apakšspecialitāte. Endodontista profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

513. Endodontista kompetencē ir endodontisko slimību profilakse, diagnostika un ārstēšana ar konservatīvām un ķirurģiskām metodēm.

514. Lai veiktu ārstniecisko darbību, endodontistam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

514.1. endodontisko slimību profilakse, etioloģija, patoģenēze, ārstēšanas plānošana;

514.2. endodontijā izmantojamās diagnostikas un ārstēšanas metodes;

514.3. endodontijā izmantojamās medicīniskās ierīces;

514.4. profesionālās darbības juridiskie pamati.

515. Rezidentūras ilgums apakšspecialitātē ir trīs gadi. Rezidentūras laikā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas par mutes dobuma histoloģiju, anatomiju, fizioloģiju, funkcionālo anatomiju un oklūziju, žokļu un zobu augšanu un attīstību, speciālo ģenētiku, mutes dobuma patoloģijām, imunoloģiju, mutes dobuma mikrobioloģiju un bakterioloģisko diagnostiku, biomehāniku, zobārstniecībā izmantojamiem materiāliem, klīnisko psiholoģiju, informāciju tehnoloģiju lietošanu, profesionālās darbības juridiskajiem pamatiem, ekonomiku, mutes dobuma izmeklēšanu un diagnostiku, komplekso ārstēšanas plānošanu endodontisko slimību gadījumā, endodontisko slimību konservatīvo un ķirurģisko ārstēšanu, konservatīvo zobārstniecību, rentgenoloģiju zobārstniecībā, infekcijas izplatības kontroli zobārstniecībā, ortopēdisko zobārstniecību, ortodontiju, paradontoloģiju, mutes dobuma gļotādas slimībām, anestezioloģiju zobārstniecībā, onkoloģiju zobārstniecībā.

4. Funkcionālais speciālists

4.1. Audiologopēds (T 05)

516. Audiologopēda profesionālā kvalifikācija atbilst sestajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

517. Audiologopēda kompetence atbilst audiologopēda profesijas standartam.

518. Lai veiktu ārstniecisko darbību, audiologopēdam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas atbilstoši audiologopēda profesijas standartam.

519. Studiju ilgums audiologopēdam ir četri gadi.

4.2. Ergoterapeits (T 02)

520. Ergoterapeita profesionālā kvalifikācija atbilst sestajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

521. Ergoterapeita kompetence atbilst ergoterapeita profesijas standartam.

522. Lai veiktu ārstniecisko darbību, ergoterapeitam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas atbilstoši ergoterapeita profesijas standartam.

523. Studiju ilgums ergoterapeitam ir četri gadi.

4.3. Ergoterapeita asistents (T 07)

524. Ergoterapeita asistenta profesionālā kvalifikācija atbilst piektajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

525. Ergoterapeita asistenta kompetencē ir veikt mērķtiecīgas aktivitātes, lai novērtētu un ārstētu pacientu ergoterapeita uzraudzībā, aizkavējot nespēju, veicinot veselību un labklājību visos dzīves aspektos.

526. Lai veiktu ārstniecisko darbību, ergoterapeita asistentam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

526.1. informācijas ievākšana par pacienta situāciju, novērtējot ikdienas nodarbju veikšanas spējas un vidi;

526.2. pacienta pārraudzīšana terapijas laikā, reģistrējot izmaiņas nodarbes veikšanā;

526.3. palīdzība pacientam veikt terapijas plānā paredzētās ikdienas aktivitātes;

526.4. izglītošanas un profilaktiskais darbs sabiedrības veselības veicināšanai;

526.5. profesionālās darbības juridiskie pamati.

4.4. Fizioterapeits (T 01)

527. Fizioterapeita profesionālā kvalifikācija atbilst sestajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

528. Fizioterapeita kompetence atbilst fizioterapeita profesijas standartam.

529. Lai veiktu ārstniecisko darbību, fizioterapeitam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas atbilstoši fizioterapeita profesijas standartam un tajā iekļautajām profesionālās kvalifikācijas prasībām.

530. Studiju ilgums fizioterapeitam ir četri gadi.

4.5. Fizioterapeita asistents (T 04)

531. Fizioterapeita asistenta profesionālā kvalifikācija atbilst piektajam profesionālās kvalifikācijas līmenim vai vismaz trešajam profesionālās kvalifikācijas līmenim, un līdz 2001. gada 1. jūlijam ir pabeigti kvalifikācijas kursi.

532. Fizioterapeita asistenta kompetencē ir:

532.1. veselību veicinošie un profilaktiskie pasākumi fizioterapeita vai fizikālās un rehabilitācijas medicīnas ārsta vadībā un uzraudzībā;

532.2. fizioterapeitisko ārstniecības tehnoloģiju lietošana pēc fizioterapeita norīkojuma un tā pārraudzībā;

532.3. iesaistīšanās pacienta integrācijas procesā sabiedrībā ilgstošas saslimšanas vai nespējas gadījumā, sadarbojoties ar fizioterapeitu un citiem rehabilitācijas komandas dalībniekiem.

533. Lai veiktu ārstniecisko darbību, fizioterapeita asistentam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

533.1. fizioterapijas tehnoloģijas un to lietojums pacienta funkcionālo traucējumu ārstēšanā, profilaksē un rehabilitācijā;

533.2. saskarsme un sadarbība ar citiem terapijas procesā iesaistītajiem speciālistiem un pacienta piederīgajiem;

533.3. profesionālās darbības juridiskie pamati.

4.6. Mākslas terapeits (n 91)

534. Mākslas terapeita profesionālā kvalifikācija ar specializāciju vienā mākslas veidā (vizuālā māksla, deja un kustība, drāma, mūzika) atbilst septītajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

535. Mākslas terapeita kompetence atbilst mākslas terapeita profesijas standartam.

536. Lai veiktu ārstniecisko darbību, mākslas terapeitam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas atbilstoši mākslas terapeita profesijas standartam.

537. Studiju ilgums mākslas terapeitam ir divi gadi.