Noteikumi par ārstniecības personu un studējošo, kuri apgūst medicīniskās izglītības programmas, kompetenci ārstniecībā un šo personu teorētisko un praktisko zināšanu apjomu

310.11.4. neatliekamās medicīniskās palīdzības apjoms ārkārtas medicīniskās situācijās, tai skaitā vadības ārsta funkcijas notikuma vietā;

310.11.5. katastrofu medicīnas jēdziens;

310.11.6. tehniskais un medicīniskais neatliekamās medicīniskās palīdzības brigādes un stacionārās ārstniecības iestādes neatliekamās medicīniskās palīdzības un uzņemšanas nodaļas ekipējums;

310.11.7. pacientu un cietušo transportēšanas veidi, indikācijas un kontrindikācijas;

310.11.8. neatliekamās medicīniskās palīdzības personāla darba taktiskie, organizatoriskie un tiesiskie aspekti;

310.11.9. neatliekamās medicīniskās palīdzības personāla taktika krimināla rakstura negadījumos;

310.11.10. darba organizācijas principi ārkārtas medicīniskās situācijās;

310.11.11. neatliekamās medicīniskās palīdzības personāla darba psiholoģiskie aspekti ārkārtas medicīniskās situācijās;

310.11.12. neatliekamās medicīniskās palīdzības personāla taktika darbā ar pacientiem apreibuma stāvokļos;

310.11.13. neatliekamās medicīniskās palīdzības personāla taktika darbā ar pacientiem ar psihiskām un psihosomatiskām saslimšanām;

310.11.14. ārsta darba īpatnības pirmsslimnīcas un slimnīcas neatliekamās medicīniskās palīdzības nodaļas apstākļos;

310.11.15. cietušo šķirošanas principi;

310.11.16. neatliekamās medicīniskās palīdzības etapa medicīniskā dokumentācija un tās aizpildīšana;

310.11.17. neatliekamā medicīniskā palīdzība radiācijas bojājumu gadījumos;

310.11.18. neatliekamā medicīniskā palīdzība ķīmiskās katastrofās cietušiem;

310.11.19. medicīniskās ētikas un deontoloģijas principu ievērošanas īpatnības, sniedzot neatliekamo medicīnisko palīdzību;

310.11.20. neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta dispečeru vadības darbības principi un darba organizācija;

310.11.21. neatliekamās medicīniskās palīdzības personāla sagatavošana un apmācība;

310.12. diagnostisko metožu un manipulāciju lietošanas indikācijas, izpildes metodikas un prasme izvērtēt iegūtos datus:

310.12.1. fizikālās izmeklēšanas metodes;

310.12.2. elektrokardiogrāfija;

310.12.3. elektrokardioskopija;

310.12.4. pastāvīgo elektrokardiostimulatoru un sirds defibrilatoru darbības traucējumu diagnostika;

310.12.5. perifēro asinsvadu un ekstrakraniālo artēriju manuāla izmeklēšana;

310.12.6. arteriālā un venozā asinsspiediena noteikšana;

310.12.7. mikrocirkulācijas sistēmas stāvokļa novērtēšana;

310.12.8. glikometrija;

310.12.9. rektālā izmeklēšana;

310.12.10. jaundzimušā novērtēšana pēc Apgares skalas;

310.12.11. pacienta novērtēšana pēc komu skalām, traumu skalas;

310.12.12. plaušu funkcionālās izmeklēšanas datu izvērtēšana un izelpas plūsmas mērījumu datu izvērtēšana;

310.12.13. oksihemometrija;

310.12.14. klīnisko un bioķīmisko laboratorisko izmeklējumu datu izvērtēšana;

310.12.15. pastāvīgo elektrokardiostimulatoru un defibrilatoru implantācijas indikāciju noteikšana;

310.12.16. likvordinamisko provju un to fizikālo un laboratorisko datu izvērtēšana;

310.12.17. bioloģiskās nāves fakta konstatācija un no tā izrietošā taktika;

310.12.18. radioloģisko izmeklējumu datu izvērtēšana elpošanas, sirds un asinsvadu, kuņģa un zarnu trakta, urīnizvadceļu sistēmu un skeleta izmeklējuma gadījumos;

310.12.19. mērķētā ultrasonogrāfija;

310.13. ārstniecisko metožu un manipulāciju lietošanas indikācijas, kontrindikācijas, izpildes metodika un prasme izvērtēt iegūtos datus:

310.13.1. zemādas, muskulārās, venozās (perifērās un centrālās) injekcijas;

310.13.2. venozie infūzi;

310.13.3. sistēmas trombolīze;

310.13.4. perifēro vēnu katetrizācija;

310.13.5. pleiras dobuma punkcija;

310.13.6. perikarda dobuma punkcija (indikācijas);

310.13.7. kardiopulmonāla reanimācija, tās algoritmi;

310.13.8. sirds palīgmasāža un plaušu palīgventilācija;

310.13.9. reanimācijas un pēcreanimācijas perioda medikamentozā terapija un reanimācijas procesa efektivitātes izvērtēšana;

310.13.10. plaušu mākslīgās ventilācijas metodes;

310.13.11. trahejas punkcija, krikotireotomija, konikotomija;

310.13.12. trahejas intubācija;

310.13.13. elektriskā defibrilācija;

310.13.14. elektroimpulsu terapija (indikācijas);

310.13.15. ārējā pagaidu elektrokardio­stimulācija;

310.13.16. pastāvīgo elektrokardiostimulatoru un defibrilatoru implantācija (indikācijas un kontrindikācijas);

310.13.17. elpceļu atbrīvošanas metodes;

310.13.18. skābekļa inhalācijas metodes;

310.13.19. hiperbārā oksigenācija (indikācijas un kontrindikācijas);

310.13.20. bronhiālās astmas lēkmju kupēšanas metodika ar aerosoliem, lietojot krājtelpas, nebulaizera tipa smidzinātājus;

310.13.21. ārpusstacionāra dzemdību vadīšana, iespējamie sarežģījumi;

310.13.22. jaundzimušā nabas, acu, ādas apstrāde;

310.13.23. jaundzimušā atdzīvināšanas paņēmieni;

310.13.24. asiņošanas apturēšanas pagaidu metodes;

310.13.25. desmurģija;

310.13.26. transporta imobilizācija, tās veidi;

310.13.27. pacientu transportēšanas veidi;

310.13.28. brūču primārā apdare;

310.13.29. deguna priekšējā tamponāde;

310.13.30. urīnpūšļa katetrizācija vīriešiem un sievietēm;

310.13.31. suprapubikāla punkcija (indikācijas un kontrindikācijas);

310.13.32. zarnu trakta attīrīšana manuāli, ar klizmu (tai skaitā sifona);

310.13.33. kuņģa zondēšana;

310.13.34. kuņģa skalošana caur zondi;

310.13.35. ekstrakorporālā hemodialīze (indikācijas un kontrindikācijas);

310.13.36. plazmaferēze un enterosorbcija (indikācijas un kontrindikācijas);

310.13.37. akūtas ķirurģiskās operācijas (indikācijas);

310.13.38. svešķermeņu izņemšana no augšējiem elpošanas ceļiem;

310.13.39. elektrokardiogrammas reģistrācija un analīze;

310.13.40. vietējā un intraosālā anestēzija;

310.13.41. radioloģiskās izmeklēšanas metodes un interpretācija zināšanu līmenī;

310.14. neatliekamajā medicīniskajā palīdzībā izmantojamie instrumenti un to komplekti:

310.14.1. vēnu, pleiras, trahejas punkciju adatu katetri un komplekti;

310.14.2. urīnpūšļa katetri (mīkstie);

310.14.3. skalpelis, pincete, klemmes;

310.14.4. spailes svešķermeņu izņemšanai no augšējiem elpošanas ceļiem;

310.14.5. krājtelpas;

310.14.6. skābekļa maskas (augsta un zema spiediena);

310.14.7. elpvadi;

310.14.8. laringoskops;

310.14.9. intubācijas cauruļu komplekts;

310.14.10. komplekts kuņģa skalošanai;

310.14.11. dzemdību komplekts;

310.14.12. Krāmera šinu komplekts;

310.14.13. pneimošinu komplekts;

310.14.14. vakuumšinu komplekts;

310.14.15. mugurkaulāja kakla daļas fiksatoru komplekts;

310.14.16. pacienta fizikālās izmeklēšanas līdzekļi;

310.14.17. imobilizācijas dēļi;

310.14.18. kausveida nestuves;

310.14.19. daudzfunkcionālās automašīnas nestuves;

310.14.20. trakcijas šinas;

310.15. neatliekamajā medicīniskajā palīdzībā izmantojamās medicīniskās ierīces un līdzekļi:

310.15.1. glikometrs;

310.15.2. kardiogrāfs;

310.15.3. skābekļa inhalācijas aparāti;

310.15.4. mākslīgās plaušu ventilācijas aparāti;

310.15.5. portatīvie sūkņi (dažādi modeļi);

310.15.6. kardioskops;

310.15.7. defibrilators;

310.15.8. ārējais kardiostimulators;

310.15.9. perfuzors;

310.15.10. oksihemometrs;

310.15.11. individuālie aizsardzības līdzekļi.

2.56. Psihoterapeits (P 42)

311. Psihoterapeits ir ārsta pamatspecialitāte. Psihoterapeita profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

312. Psihoterapeita kompetencē ir slimību, ciešanu un traucējumu (psihisko, psihosomatisko, somatopsihisko, uzvedības, afektīvi kognitīvo un attiecību, kā arī seksuālās dzīves) etioloģijas, patoģenēzes, diagnostikas, ārstēšanas, profilakses, konsultēšanas un rehabilitācijas noteikšana, pamatojoties uz integratīvu biopsihosociālu pieeju. Psihosomatisko, psihisko un uzvedības traucējumu (slimību) profilaksē, konsultēšanā un ārstēšanā lieto psihodinamiskās psihiatrijas, psihosomatiskās medicīnas un medicīniskās psihoterapijas metodes.

313. Lai veiktu ārstniecisko darbību, psihoterapeitam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

313.1. psihisko, psihosomatisko, somatopsihisko, uzvedības, afektīvi kognitīvo, seksuālās dzīves disfunkcijas, attiecību traucējumu un slimību etioloģija, patoģenēze, diagnostika, ārstēšana, profilakse, konsultēšana un rehabilitācija;

313.2. specialitātes, kas saistītas ar psihoterapiju – bioloģiskā psihiatrija, narkoloģija, neiroloģija un iekšķīgās slimības;

313.3. profesionālās darbības juridiskie pamati.

314. Rezidentūras ilgums specialitātē ir četri gadi. Rezidentūras laikā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas psihodinamiskajā psihiatrijā un medicīniskās psihoterapijas tehnikās, psihosomatiskajā medicīnā, bioloģiskajā psihiatrijā, neiroloģijā. Apmācības process ietver personīgo apmācības psihodinamisko psihoterapiju ne mazāk kā 150 stundu un/vai 240 stundu apmērā grupas psihodinamiskās psihoterapijas apmācīttiesīga psihoterapeita vadībā. Rezidentūras laikā jāveic dažādu veidu (tai skaitā noteikti psihodinamiskās un kognitīvi biheiviorālās) supervīzētas dažāda ilguma (īsveida un garā veida) pacientu psihoterapijas (individuālā, pāru un laulību, grupu un ģimenes tehnikās), kā arī pacientu konsultēšana.

2.57. Medicīnas ģenētiķis (P 44)

315. Medicīnas ģenētiķa specialitāte ir ārsta pamatspecialitāte. Medicīnas ģenētiķa profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

316. Medicīnas ģenētiķa kompetencē ir:

316.1. ģenētiski noteikto (pārmantoto un iedzimto) saslimšanu (monogēno, multifaktoriālo, hromosomālo vai mitohondriālo) diagnostika ar klīniskām, citoģenētiskām, bioķīmiskām un molekulārām metodēm;

316.2. diferenciāldiagnostika;

316.3. prenatālā un postnatālā diagnostika;

316.4. pacienta un viņa ģimenes, kā arī to ārstu konsultēšana, kuri diagnosticē un ārstē ģenētiski noteiktās saslimšanas.

317. Lai veiktu ārstniecisko darbību, medicīnas ģenētiķim ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

317.1. ģenētisko slimību diagnostika:

317.1.1. klīniski ģenētiskā iedzimto un pārmantoto slimību un iedzimto attīstības anomāliju sindromu diagnostika;

317.1.2. hromosomu diagnostika, ieskaitot šūnu kultūru un hromosomu diferenciālo krāsošanu, kā arī ieteikumu sniegšana pacienta ārstējošajam ārstam;

317.1.3. ģenētiski noteikto slimību molekulārā diagnostika, kā arī norādījumu sniegšana par iespējamo risku, tiešo vai netiešo diagnostikas metožu lietošanu un rezultātu atradni pacienta ārstējošajam ārstam;

317.2. ģenētiskā riska aprēķināšana:

317.2.1. ģenētiskā riska aprēķināšana pēc ciltskoka monogēni pārmantotai saslimšanai;

317.2.2. principiālā ģenētiskā riska aprēķināšana pie multifaktoriālām saslimšanām;

317.2.3. atkārtotā riska aprēķināšana hromosomu aberāciju gadījumā;

317.2.4. riska aprēķināšana sakarā ar kaitīgo faktoru iedarbību pirms grūtniecības un grūtniecības laikā;

317.2.5. riska aprēķināšana, izmantojot molekulārās ģenētikas marķieri;

317.3. diferenciāldiagnostika, ārstēšana un rehabilitācija;

317.4. medicīniskās ģenētikas teorētiskie pamati:

317.4.1. molekulārā ģenētika un gēnu darbības principi;

317.4.2. hromosomu normālā struktūra un to sagrupēšana, hromosomu strukturālās aberācijas, to izcelsme un sekas;

317.4.3. citoģenētika ar audzēju šūnu kultūrām (leikozes), dzimumšūnu citoģenētika un molekulārā citoģenētika;

317.4.4. svarīgākās vielmaiņas slimības, to ģenētiskā izcelsme un iemesli, klīniskā aina, bioķīmiskais pamats un diagnostikas iespējas;

317.4.5. mutagēnu (pirms grūtniecības iestāšanās) un teratogēnu (grūtniecības laikā) iedarbība uz augli;

317.4.6. medicīniskā statistika (matemātiskā aprēķināšana) gēnu biežuma noteikšanai populācijā (populācijas ģenētika) un ģimenē (saistītā analīze), kā arī ģenētiskā skrīninga kritēriji;

317.5. medicīniskā dokumentācija un lietvedība;

317.6. medicīnas ētika un deontoloģija;

317.7. saskarsmes psiholoģijas pamati;

317.8. profesionālās darbības juridiskie pamati.

318. Rezidentūras ilgums specialitātē ir pieci gadi:

318.1. pirmajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas oftalmoloģijā, otolaringoloģijā, dermatoloģijā, veneroloģijā, androloģijā, dzemdniecībā neonatoloģijā, internajā medicīnā, nefroloģijā, neiroloģijā, pediatrijā, ortopēdijā, psihiatrijā, psihoterapijā un patoloģijā;

318.2. otrajā un trešajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas ģenētiskajā konsultēšanā, kas saistīta ar jebkuru medicīnas nozari, atkārtošanās riska aprēķināšanā, prognozes un slimības norises (gaitas) noteikšanā, kā arī rakstiska kopsavilkuma (atzinuma) sniegšanā pacientam un viņa ārstējošajam ārstam;

318.3. ceturtajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas citoģenētikā, bioķīmijā vai molekulārajā ģenētikā;

318.4. piektajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas ģenētiski noteikto slimību klīniskajā, citoģenētiskajā, bioķīmiskajā un molekulārās ģenētikas diagnostikā, pacientu un viņu ģimenes konsultēšanā.

2.58. Klīniskais mikrobiologs (P 47)

319. Klīniskais mikrobiologs ir ārsta pamatspecialitāte. Klīniskā mikrobiologa profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

320. Klīniskā mikrobiologa kompetencē ir:

320.1. veikt cilvēka bioloģisko audu, šķidrumu, izvadproduktu un citu materiālu testēšanu ar morfoloģiskām, ķīmiskām, bioķīmiskām, fizikālām, imunoloģiskām, seroloģiskām, mikrobioloģiskām un molekulārbioloģiskām izmeklēšanas metodēm, lai noteiktu baktēriju, sēņu, parazītu, vīrusu, to produktu un elementu esību, daudzumu izmeklējamā materiālā, specifisko antivielu produkciju organismā un jutību pret antimikrobiem preparātiem;

320.2. izstrādāt, ieviest un kontrolēt testēšanas pirmsanalītisko, analītisko un pēcanalītisko posmu;

320.3. veikt izmeklējumu rezultātu klīnisko interpretāciju par infekcijas izraisītāju ārstēšanu un profilaksi;

320.4. konsultēt citas ārstniecības personas un līdzdarboties infekciju ārstēšanā, pamatojoties uz testēšanā iegūtiem antimikrobās jutības rezultātiem.

321. Lai veiktu ārstniecisko darbību, klīniskajam mikrobiologam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

321.1. laboratorijas higiēnas un darba drošības noteikumi;

321.2. sterilizācija, dezinfekcija un mikrobioloģisko atkritumu iznīcināšana, laboratorijas dokumentācija;

321.3. mikrobioloģijas laboratorijas diagnostikā izmantojamās metodes;

321.4. mikrobioloģijas laboratorijas diagnostikā izmantojamās tehnolo­ģijas un aprīkojums (iekārtas, mērīšanas līdzekļi, laboratorijas piederumi, reaģenti u. c.);

321.5. mikrobioloģijas laboratorijas darba organizācijā izmantojamie kvalitātes kontroles principi un to realizēšanas veidi;

321.6. mikroorganismu uzbūve, fizioloģija, ģenētika un klasifikācija;

321.7. mikroorganismu patogenitātes un virulences faktori;

321.8. mikroorganismu patogēnā darbība un patoloģisko procesu pamati;

321.9. makroorganisma aizsargmehānismi, imūnā sistēma un imunitāte pret infekcijas slimībām;

321.10. antimikrobie preparāti, to grupas, darbības veidi;

321.11. mikroorganismu rezistences mehānismi;

321.12. mikroorganismu tiešās diagnostikas metodes (mikroskopija);

321.13. mikroorganismu uzsēšana, audzēšana, identifikācija, jutības noteikšanas metodes un novērtēšana pret antimikrobiem preparātiem;

321.14. mikroorganismu seroloģiskās un molekulārās diagnostikas metodes;

321.15. infekciju epidemioloģijas un sabiedrības veselības pamatprincipi;

321.16. infekciju epidemioloģiskās uzraudzības metodes;

321.17. epidemioloģiskās uzraudzības sistēmas veidošanās principi;

321.18. epidemioloģiskās analīzes metodes;

321.19. infekciju izplatības mehānismi un to novēršanas pasākumi;

321.20. pacientu izolācijas principi;

321.21. apkārtējās vides objektu apsekošana un higiēniskā novērtēšana infekciju izplatības ierobežošanai;

321.22. vakcinācijas nozīme infekciju profilaksē, vakcīnu lietošana;

321.23. klīniskās specialitātes, kas saistītas ar laboratorijas diagnostiku (internā medicīna, ķirurģija);

321.24. profesionālās darbības juridiskie pamati.

322. Rezidentūras ilgums specialitātē ir četri gadi:

322.1. pirmajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas bakterioloģijā;

322.2. otrajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas parazitoloģijā, mikoloģijā, hlamidioloģijā, ftiziatrijā, sabiedrības veselībā un epidemioloģijā;

322.3. trešajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas virusoloģijā un infekciju kontrolē;

322.4. ceturtajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas infekcijas slimību diagnostikā, diferenciāldiagnostikā un ārstēšanā.

2.59. Geriatrs (P 48)

323. Geriatra specialitāte ir ārsta pamatspecialitāte. Geriatra profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

324. Geriatra kompetencē ir infekciozas, neinfekciozas, neoplastiskas, alerģiskas, imunoloģiskas, metaboliskas un deģeneratīvas ģenēzes sirds un asinsvadu, elpošanas, gremošanas orgānu, nieru un urīnceļu, muskuļu, locītavu un balsta aparāta, endokrīno orgānu, limfas un asinsrades orgānu slimību, traumu un to radīto seku profilakse, diagnostika, ārstēšana un rehabilitācija, kā arī mērķētās ultrasonogrāfijas veikšana diferenciāldiagnostikas nolūkos geriatra profesionālo pienākumu un uzdevumu ietvaros.

325. Lai veiktu ārstniecisko darbību, geriatram ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

325.1. slimību un traumu etioloģiskā ārstēšana;

325.2. farmakoterapija;

325.3. profesionālas speciālistu komandas darba organizēšana;

325.4. neatliekamās medicīniskās palīdzības sniegšana;

325.5. saskarsmes un komunikācijas īpatnības;

325.6. pacientu apmācība dažādu hronisku slimību gadījumos;

325.7. ķirurģiskas ārstēšanas indikācijas;

325.8. staru un dialīzes terapijas indikācijas;

325.9. imobilitātes sekas un to novēršana;

325.10. vecuma apjukums un tā vadīšana;

325.11. depresija;

325.12. nesaturēšana mazā iegurņa orgānu funkcijās;

325.13. nestabilitāte un kritieni;

325.14. vitalitātes samazināšanās;

325.15. sensorie traucējumi;

325.16. rehabilitācijas tehnoloģijas, tai skaitā tehnisko palīglīdzekļu izmantošana funkcionēšanas ierobežojumu mazināšanai;

325.17. funkcionālo spēju novērtēšana;

325.18. osteoporozes aprūpe;

325.19. paliatīvās aprūpes elementu lietošana;

325.20. profesionālās darbības juridiskie pamati.

326. Rezidentūras ilgums pamatspecialitātē ir pieci gadi:

326.1. pirmajā un otrajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas kardioloģijā, pneimonoloģijā, nefroloģijā, gastroenteroloģijā, tai skaitā nutrīcijas un dietoloģijas pamatos, reimatoloģijā, endokrinoloģijā, hematoloģijā, ftiziatrijā, intensīvajā terapijā, infektoloģijā, alergoloģijā un imunoloģijā, onkoloģijā, neatliekamajā medicīniskajā palīdzībā stacionārā un internās medicīnas diferenciāldiagnostikā;

326.2. trešajā, ceturtajā un piektajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas geriatrijā, dabīgas novecošanās mehānismos dažādās organisma sistēmās, farmakoloģijā un farmakodinamikā vecumā, psihes izmaiņās vecumā, vizuālās un neirofizioloģiskās diagnostikas un novērtēšanas metodēs, vitalitātes izmaiņās vecumā, režīma ieteikumos, asistīvajās tehnoloģijās, ētiskajos aspektos geriatrijā, traumatoloģijā un ortopēdijā, geriatriskajā neiroloģijā un balsta kustību aparāta ārstniecībā.

2.60. Sabiedrības veselības ārsts (P 49)

327. Sabiedrības veselības ārsts ir ārsta pamatspecialitāte. Sabiedrības veselības ārsta profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

328. Sabiedrības veselības ārsta kompetencē ir:

328.1. novērot un novērtēt sabiedrības veselības stāvokli, fizisko un sociālo vidi;

328.2. apzināt un analizēt sabiedrības veselības riska faktorus un to novēršanas iespējas;

328.3. novērtēt infekcijas un neinfekcijas slimības, to izcelsmes riska faktorus, analizēt situāciju un prognozēt iespējamo risku, bet saslimšanas gadījumā veikt epidemioloģisko un higiēnisko izmeklēšanu;

328.4. organizēt pretepidēmijas un profilakses pasākumus;

328.5. organizēt profilakses pasākumus arodslimības gadījumā;

328.6. novērtēt apkārtējās vides riska faktorus, izstrādāt pasākumus vides riska faktoru ietekmes novēršanai uz cilvēku dzīves apstākļiem un veselību;

328.7. veikt higiēniskās ekspertīzes.

329. Lai veiktu ārstniecisko darbību, sabiedrības veselības ārstam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

329.1. vides veselība un sabiedrības veselība;

329.2. infekcijas un neinfekcijas slimību etioloģija, patoģenēze, simptomātika, epidemioloģija un profilakse;

329.3. mikroorganismu klasifikācija;

329.4. mikroorganismu patogenitātes un virulences faktori;

329.5. infekcijas process un tā intensitāti ietekmējošie faktori;

329.6. organisma dabisko un mākslīgo aizsardzības mehānismu veidošanas principi pret infekcijas slimībām;

329.7. infekcijas slimību epidemioloģiskās uzraudzības metodes;

329.8. epidemioloģiskās uzraudzības sistēmas veidošanās principi, tās efektivitātes analīze un uzlabošanas pasākumi;

329.9. infekcijas slimību gadījumu un uzliesmojumu efektīva izmeklēšana, laboratorisko izmeklējumu metodes un to izmantošanas iespējas praktisko jautājumu risināšanā sabiedrības veselības ārsta darbā;

329.10. gaisa higiēna un ar gaisu saistītie riska faktori;

329.11. ūdens apgādes higiēna un ar ūdens apgādi saistītie riska faktori;

329.12. augsnes higiēna, apdzīvoto vietu attīrīšana un ar to saistītie riska faktori;

329.13. uztura higiēna un ar to saistītie riska faktori;

329.14. darba higiēna un ar to saistītie riska faktori;

329.15. bērnu un pusaudžu higiēna un ar to saistītie riska faktori;

329.16. ārstniecības iestāžu higiēna un ar to saistītie riska faktori;

329.17. iekštelpu vides higiēna un ar to saistītie riska faktori;

329.18. sociālo un publisko pakalpojumu iestāžu higiēna un ar to saistītie riska faktori;

329.19. epidemioloģiskās analīzes metodes;

329.20. pētījumu projektu izstrādes principi sabiedrības veselības jomā;

329.21. sabiedrības veselības problēmu analīzes un lēmumu pieņemšanas jautājumi, saskarsmes un vadības principi;

329.22. profesionālās darbības juridiskie pamati.

330. Rezidentūras ilgums specialitātē ir četri gadi. Rezidentūras laikā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas infekcijas slimību epidemioloģijas un sabiedrības veselības pamatprincipos, higiēnā, vides veselībā un epidemioloģijā, imunoloģijā, vakcinoloģijā, imunizācijas rādītāju novērtēšanā, iedzīvotāju imūn­struktūras analīzē, objektu apsekošanā un higiēniskā novērtēšanā, paraugu ņemšanā mikrobioloģiskai un higiēniskai izmeklēšanai, mikrobioloģisko un sanitāri higiēnisko izmeklējumu rezultātu novērtēšanā, profilaktisko pasākumu izstrādāšanā, epidemioloģiskajā analīzē, epidemioloģiskās diagnostikas veikšanā, prognozēšanā, profilakses pasākumu izstrādē, veselības riska faktoru identifikācijā un novērtēšanā, infekcijas slimību uzliesmojumu izmeklēšanas pētījumu veikšanā un profesionālās darbības juridiskajos pamatos.

2.61. Klīniskais farmakologs (P 50)

331. Klīniskais farmakologs ir ārsta pamatspecialitāte. Klīniskā farmakologa profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

332. Klīniskā farmakologa kompetencē ir:

332.1. pārzināt medikamentu ietekmi uz cilvēka organismu;

332.2. organizēt un piedalīties farmakoloģiskajos, farmakokinētiskajos, medikamentu metabolisma un farmakoģenētiskajos pētījumos;

332.3. sniegt konsultācijas klīnisko pētījumu metodoloģijā, vadīšanā, kā arī medikamentu ietekmes novērtēšanā.

333. Lai veiktu ārstniecisko darbību, klīniskajam farmakologam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

333.1. farmakokinētika, medikamentu metabolisms, farmakodinamika, klīniskā toksikoloģija, medikamentu izstrādāšanas tehnoloģijas, farmako­epidemioloģija, farmakoekonomika, administratīvā farmakoloģija, racionālā farmakoterapija;

333.2. internā medicīna;

333.3. neiroloģija, pediatrija, psihiatrija, onkoloģija, geriatrija un anestezioloģija;

333.4. profesionālās darbības juridiskie pamati.

334. Rezidentūras ilgums specialitātē ir četri gadi:

334.1. pirmajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas kardioloģijā, endokrinoloģijā, gastroenteroloģijā, pneimono­loģijā, reimatoloģijā un nefroloģijā;

334.2. otrajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas neiroloģijā, anestezioloģijā, psihiatrijā, onkoloģijā, pediatrijā un geriatrijā;

334.3. trešajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas augstskolu farmakoloģijas katedrās;

334.4. ceturtajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas augstskolu farmakoloģijas katedrās un farmaceitiskajā industrijā.

2.62. Klīniskais fiziologs (P 51)

335. Klīniskais fiziologs ir ārsta pamatspecialitāte. Klīniskā fiziologa profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

336. Klīniskā fiziologa kompetencē ir:

336.1. veikt instrumentālus pacienta funkcionālo parametru mērījumus;

336.2. novērtēt un sniegt atzinumu par organisma funkciju traucējumu pakāpi un raksturu;

336.3. sadarbībā ar citu specialitāšu ārstiem lemt par pacienta turpmākās izmeklēšanas vai ārstēšanas taktiku.

337. Lai veiktu ārstniecisko darbību, klīniskajam fiziologam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

337.1. instrumentālās izmeklēšanas metodes;

337.2. specialitātes, kas saistītas ar klīnisko fizioloģiju (medicīniskā fizika, iekšķīgās slimības – kardioloģija, pneimonoloģija, gastroenteroloģija un neiroloģija);

337.3. profesionālās darbības juridiskie pamati.

338. Rezidentūras ilgums specialitātē ir trīs gadi. Rezidentūras laikā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas biežāk sastopamo iekšķīgo slimību diagnostikā, diferenciāldiagnostikā, ārstēšanā (tai skaitā medikamentozā un diētiskā), rehabilitācijas pamatos, izmeklēšanas metodēs (12 novadījumu elektrokardiogramma, tai skaitā pacientiem ar dažādas konstrukcijas implantētiem ritma devējiem, veloergometrijas slodzes tests asinsspiediena un 12 novadījumu elektrokardiogrammas elektrokardioskopiskā kontrolē, arteriālā spiediena neinvazīva instrumentāla monitorēšana – Holtera monitorēšana, spiro­grāfija ar plūsmas ātruma–tilpuma cilpas reģistrāciju un bronhodilatācijas testu, izmantojot automātisku datoranalīzi, individualizēta kuņģa pH-metrija, gastroezofageālā refluksa pH-metriskā diagnostika), kardioloģijā, pneimonoloģijā, neiroloģijā, gastroenteroloģijā ar funkcionālo diagnostiku, kardioloģiskajā funkcionālajā diagnostikā un pneimonoloģiskajā funkcionālajā diagnostikā.

2.63. Kardiologs (P 52)

339. Kardiologs ir ārsta pamatspecialitāte. Kardiologa profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

340. Kardiologa kompetencē ir, izmantojot zināšanas par sirds un asinsvadu slimību etioloģiju un patoģenēzi, veikt šo slimību diagnostiku, ārstēšanu, rehabilitāciju un profilaksi, lietojot neinvazīvās un invazīvās diagnostikas un ārstēšanas metodes, arī hibrīdmetodes.

341. Lai veiktu ārstniecisko darbību, kardiologam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

341.1. sirds un asinsvadu slimību un lipīdu vielmaiņas slimību etioloģija un patoģenēze;

341.2. anamnēzes ievākšanas metodika un īpatnības sirds un asinsvadu slimību gadījumā;

341.3. fizikālās izmeklēšanas metodes;

341.4. laboratorisko izmeklējumu indikācijas un rezultātu klīniskā interpretācija;

341.5. arteriālā asinsspiediena monitorēšanas metodes;

341.6. asinsvadu elasticitātes un reģionālās asinsrites novērtēšanas metodes;

341.7. sirds un asinsvadu slimību primārā un sekundārā profilakse;

341.8. sirds un asinsvadu slimību, dislipidēmiju un citu riska faktoru ārstēšanas metodes un iespējamie rezultāti;

341.9. sirds un asinsvadu slimību nemedikamentozā ārstēšana, sirds un asinsvadu slimību medikamentozā ārstēšana;

341.10. medikamentu, farmakoloģisko līdzekļu, kontrastvielu ietekme, to izraisītās blaknes, iespējamais zāļu kombināciju radītais risks;

341.11. kardioloģiska profila pacientu aprūpe ambulatori un stacionārā;

341.12. kardioloģiskā neatliekamā medicīniskā palīdzība, intensīvā terapija un reanimācija, tai skaitā kardiopulmonālā reanimācija;

341.13. skrīninga elektrokardiogrāfijas veikšana un iegūto rezultātu interpretācija;

341.14. indikācijas standarta un padziļināto slodzes testu veikšanai, tai skaitā ar miokarda perfūzijas scintigrāfiju un farmakoloģiskiem testiem, un šo izmeklējumu rezultātu interpretācija;

341.15. skrīninga ehokardiogrāfijas patstāvīga veikšana un iegūto rezultātu interpretācija;

341.16. pārzināt un patstāvīgi lietot diagnostikā un ārstniecības procesā visas specialitātē izmantojamās medicīniskās ierīces, tai skaitā ultrasonoskopijas iekārtas, rentgeniekārtas, endoskopijas iekārtas un citas tehnoloģijas;

341.17. indikācijas standarta un izvērstai ehokardiogrāfijai, tai skaitā transezofageālai ehokardiogrāfijai, kontrasta ehokardiogrāfijai, trīsdimensiju ehokardiogrāfijai un stresa ehokardiogrāfijai, un šo izmeklējumu rezultātu interpretācija;

341.18. indikācijas sirds labās un kreisās puses katetrizācijai, koronārai angiogrāfijai un citas lokalizācijas angiogrāfijai, hemodinamikas parametru analīzei, kā arī iegūto datu interpretācija;

341.19. indikācijas diagnostiskās un ārstnieciskās perkutānās koronārās intervences veikšanai;

341.20. aortas balonkontrapulsācijas sistēmas un citu perkutānu cirkulācijas palīgierīču sistēmu izveidošana un monitorēšana;

341.21. indikācijas endomiokarda biopsijas veikšanai un iegūto rezultātu interpretācija;

341.22. radioloģijas metožu izvēle, rezultātu izvērtēšana un interpretācija pacientiem ar sirds un asinsvadu patoloģiju;

341.23. indikācijas neinvazīvai un invazīvai elektrofizioloģiskai izmeklēšanai un iegūto datu interpretācija;

341.24. indikācijas invazīvām sirds ritma traucējumu korekcijām, tai skaitā radiofrekvences katetrablācijai;

341.25. indikācijas pastāvīgo sirds ritmu regulējošo un diagnosticējošo iekārtu, tai skaitā elektrokardiostimulatoru, sirds resinhronizācijas terapijas ierīču un elektrokardioverteru – defibrilatoru, implantācijai;

341.26. transkutānas vai transvenozas pagaidu elektrokardiostimulācijas sistēmas izveide;

341.27. īslaicīga intravenoza vispārēja anestēzija neatliekamai, steidzamai un plānveida ritma traucējumu ārstēšanai ar elektroimpulsu terapiju;

341.28. centrālo un perifēro asinsvadu punkcija un katetrizācija;

341.29. perikardiocentēze, neatliekama pleiras punkcija;

341.30. indikācijas koronārās sirds slimības ķirurģiskai ārstēšanai;

341.31. indikācijas iegūto un iedzimto strukturālo sirds un asinsvadu slimību ķirurģiskai ārstēšanai;

341.32. indikācijas perkutānām invazīvām iegūtu un iedzimtu strukturālu sirds slimību un lielo asinsvadu slimību ārstēšanas metodēm;

341.33. indikācijas sirds mazspējas invazīvām un ķirurģiskām ārstēšanas metodēm;

341.34. kardioloģisko pacientu rehabilitācija (nosūtīšanas indikācijas un rehabilitācijas rezultātu novērtēšana);

341.35. kardioloģisko pacientu novērošana pēc ārstēšanas ar neinvazīvām, invazīvām un ķirurģiskām metodēm;

341.36. dokumentācijas sagatavošana pacienta nosūtīšanai prognozējamas invaliditātes, invaliditātes un darbspēju ekspertīzes veikšanai;

341.37. profesionālās darbības juridiskie pamati.

342. Rezidentūras ilgums pamatspecialitātē ir pieci gadi:

342.1. pirmajā un otrajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas kardioloģijā, pneimonoloģijā, nefroloģijā, gastroenteroloģijā, tai skaitā nutrīcijas un dietoloģijas pamatos, reimatoloģijā, endokrinoloģijā, hematoloģijā, ftiziatrijā, intensīvajā terapijā, infektoloģijā, alergoloģijā un imunoloģijā, onkoloģijā, neatliekamajā medicīniskajā palīdzībā stacionārā un internās medicīnas diferenciāldiagnostikā;

342.2. trešajā, ceturtajā un piektajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskā pieredze šādos jautājumos:

342.2.1. sirds struktūru, koronāro asinsvadu un citu lielo asinsvadu normālā un patoloģiskā anatomija un fizioloģija un to loma slimību attīstībā, normāla lipīdu vielmaiņa un tās traucējumi slimību etioloģijā un patoģenēzē, trombožu veidošanās mehānismi;

342.2.2. anamnēzes ievākšanas metodika un īpatnības sirds un asinsvadu slimību gadījumā, fizikālās izmeklēšanas metodes;

342.2.3. funkcionālās un instrumentālās izmeklēšanas metodes, laboratorisko izmeklējumu indikācijas un rezultātu klīniskā interpretācija, arteriālā asinsspiediena monitorēšanas metodes, asinsvadu elasticitātes un reģionālās asinsrites novērtēšanas metodes;

342.2.4. sirds un asinsvadu slimību, dislipidēmiju, citu riska faktoru un trombožu medikamentozās ārstēšanas metodes un iespējamie rezultāti, sirds un asinsvadu slimību nemedikamentozā ārstēšana, medikamentu, farmakoloģisko līdzekļu, kontrastvielu ietekme, to izraisītās blaknes, iespējamais zāļu kombināciju radītais risks;

342.2.5. primārā un sekundārā kardiovaskulārā profilakse, kardiovaskulārā riska novērtēšanas metodes un rīcības plāns atbilstoši riska pakāpei;

342.2.6. kardioloģiska profila pacientu aprūpe ambulatori un stacionārā, kardioloģiskā intensīvā terapija un reanimācija, tai skaitā kardiopulmonālā reanimācija – sirds masāža, mākslīgā plaušu ventilācija, tai skaitā trahejas intubācija un respiratoru izmantošana, elektrokardioversija, defibrilācija;

342.2.7. skrīninga un padziļināta elektrokardiogrāfija, standarta un padziļinātie slodzes testi ar elektrokardiogrammas pierakstu, miokarda perfūzijas scintigrāfija, farmakoloģiskie slodzes testi, skrīninga transtorakāla ehokardiogrāfija, standarta transtorakāla ehokardiogrāfija, izvērsta ehokardiogrāfija, tai skaitā transezofageāla ehokardiogrāfija, stresa ehokardiogrāfija, trīsdimensiju ehokardiogrāfija, kontrasta ehokardiogrāfija, fiziskās slodzes testi ar elektrokardiogrammas pierakstu, slodzes testi ar miokarda vizualizācijas metodēm, tai skaitā izmantojot miokarda perfūzijas scintigrāfiju, farmakoloģiskos slodzes testus;

342.2.8. diagnostiskā sirds daļu, koronāro artēriju un lielo asinsvadu katetrizācija un digitālā angiogrāfija, hemodinamikas parametru analīze, diagnostiskā un ārstnieciskā perkutānā koronāro un citu lielo asinsvadu intervence, ieskaitot invazīvās papildu izmeklēšanas un ārstniecības metodes, tai skaitā intravaskulārā ultrasonoskopija, optiskās koherences tomogrāfija, frakcionētā plūsmas rezerve, aortas balonkontrapulsācijas sistēmas un citu perkutānu cirkulācijas palīgierīču sistēmu izveidošana un monitorēšana, endomiokarda biopsija, centrālo un perifēro asinsvadu punkcija un katetrizācija, perikardiocentēze, torakocentēze, perkutānās invazīvās iegūto un iedzimto strukturālo sirds slimību un lielo asinsvadu slimību ārstēšanas metodes, sirds mazspējas invazīvās ārstēšanas metodes;

342.2.9. krūšu kurvja rentgenoskopija un rentgenogrāfija, sirds un koronāro un lielo asinsvadu datortomogrāfija, kodolmagnētiskā rezonanse kardioloģijā un kardiovaskulārajā medicīnā, radioizotopu attēldiagnostikas metodes kardiovaskulārajā medicīnā, lielo asinsvadu ultrasonoskopija un doplerogrāfija;

342.2.10. neinvazīva un invazīva elektrofizioloģiskā izmeklēšana, Holtera monitorēšana, transezofageāla elektrofizioloģiska izmeklēšana, transezofageāla elektrokardiostimulācija, invazīvās sirds ritma traucējumu korekcijas metodes, radiofrekvences katetrablācija, pastāvīgās sirds ritmu regulējošās un diagnosticējošās iekārtas, tai skaitā elektrokardiostimulatori, sirds resinhronizācijas terapijas ierīces, implantējamie elektrokardioverteri – defibrilatori un cilpas pieraksta iekārtas, implantēto diagnostisko un ārstniecisko ierīču darbības pārbaude un programmēšana, transkutānas vai transvenozas pagaidu elektrokardiostimulācijas sistēmas izveide, īslaicīga intravenoza vispārēja anestēzija neatliekamai, steidzamai un plānveida ritma traucējumu ārstēšanai ar elektroimpulsu terapiju;

342.2.11. koronārās sirds slimības ķirurģiskās ārstēšanas metodes, iegūto un iedzimto strukturālo sirds un asinsvadu slimību ķirurģiskā ārstēšana;

342.2.12. perkutānās invazīvās iegūto un iedzimto strukturālo sirds slimību un lielo asinsvadu slimību ārstēšanas metodes, sirds mazspējas ķirurģiskās ārstēšanas metodes;

342.2.13. kardioloģisko pacientu rehabilitācija, kardioloģisko pacientu novērošana pēc ārstēšanas ar neinvazīvām, invazīvām un ķirurģiskām metodēm.

2.64. Arodveselības un arodslimību ārsts (P 53)

343. Arodveselības un arodslimību ārsta specialitāte ir ārsta pamatspecialitāte. Arodveselības un arodslimību ārsta profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

344. Arodveselības un arodslimību ārsta kompetencē ir:

344.1. arodslimību, ar darbu saistīto slimību un darba traumu profilakses veikšana, diagnostika, ārstēšana, rehabilitācija un darba ekspertīze;

344.2. nodarbināto obligāto veselības pārbaužu veikšana saskaņā ar Ministru kabineta noteikto kārtību, kādā veicama obligātā veselības pārbaude, un atzinuma sniegšana par izmeklējamās personas veselības stāvokļa atbilstību veicamajam darbam;

344.3. darba vides apstākļu un kaitīgo darba vides riska faktoru novērtēšana;

344.4. darba vides izraisīto patoloģisko pārmaiņu, arodslimību, ar darbu saistīto slimību un darba traumu vērtēšana;

344.5. pētījumi par darba vides riska faktoru ietekmi uz cilvēku veselību;

344.6. preventīvo pasākumu un priekšlikumu darba apstākļu optimizācijai izstrādāšana;

344.7. nodarbināto un darba devēju informēšana, apmācīšana un izglītošana par darba drošības un arodveselības jautājumiem;

344.8. veselības veicināšana darba vietās.

345. Lai veiktu ārstniecisko darbību, arodveselības un arodslimību ārstam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

345.1. arodslimību etioloģija, patoģenēze, simptomātika, diagnostika, ārstēšana, profilakse, rehabilitācija, darba ekspertīze;

345.2. specialitātē izmantojamo diagnostisko un ārstniecisko metožu lietošana un izvērtēšana;

345.3. specialitātē izmantojamo medicīnisko ierīču lietošana;

345.4. pirmās un neatliekamās medicīniskās palīdzības sniegšana;

345.5. cilvēka veselības darbā un apkārtējās vides aizsardzība;

345.6. prasību cilvēka drošībai un veselības aizsardzībai darbā noteikšana;

345.7. darba vides apstākļu novērtēšana;

345.8. arodveselības aprūpes organizēšana;

345.9. profesionālās darbības juridiskie pamati;

345.10. darba ētikas jautājumi.

346. Rezidentūras ilgums specialitātē ir četri gadi:

346.1. pirmajā un otrajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas kardioloģijā, pulmonoloģijā, nefroloģijā, gastroenteroloģijā, tai skaitā uztura un dietoloģijas pamatos, reimatoloģijā, endokrinoloģijā, hematoloģijā, ftiziatrijā, intensīvajā terapijā, infektoloģijā, onkoloģijā, neatliekamajā medicīniskajā palīdzībā stacionārā un internās medicīnas diferenciāldiagnostikā;

346.2. trešajā un ceturtajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas neiroloģijā, oftalmoloģijā, otorinolaringoloģijā, alergoloģijā un imunoloģijā, aroda toksikoloģijā, aroda slimībās, nozarēs, kas saistītas ar arodveselību: radiācijas medicīnā, darba higiēnā, ergonomikā un darba fizioloģijā, arodveselībā, arodslimību rehabilitācijā, arodslimnieku sociālajā rehabilitācijā, statistikas un pētījumu datu apstrādē, informācijas un komunikācijas tehnoloģijās, profesionālās darbības juridiskajos pamatos.

2.65. Fizikālās un rehabilitācijas medicīnas ārsts (P 54)

347. Fizikālās un rehabilitācijas medicīnas ārsts ir ārsta pamatspecialitāte. Fizikālās un rehabilitācijas medicīnas ārsta profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

348. Fizikālās un rehabilitācijas medicīnas ārsta kompetencē ir slimību un traumu, kā arī to radīto pārejošu un nepārejošu funkcionēšanas traucējumu diagnostika, ārstēšana, profilakse un rehabilitācija visām pacientu vecuma grupām visos ārstēšanas posmos.

349. Lai veiktu ārstniecisko darbību, fizikālās un rehabilitācijas medicīnas ārstam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

349.1. vispārējā rehabilitoloģijā:

349.1.1. rehabilitācijas pamatprincipi, funkcionēšana un tās novērtēšana atbilstoši Starptautiskajai funkcionēšanas, nespējas un veselības klasifikācijai;

349.1.2. rehabilitācijas sistēmas organizācija visos rehabilitācijas posmos, multiprofesionālas rehabilitācijas komandas vadīšana, rehabilitācijas mērķu izvirzīšana, individuālā rehabilitācijas plāna izstrādāšana, rehabilitācijas procesa vadīšana un rezultātu novērtēšana, rehabilitācijas sistēmas organizācijas sociālie pamati un ētiskie aspekti rehabilitācijā;

349.1.3. fizioloģija un patoloģiskā fizioloģija: centrālā, perifērā un autonomā nervu sistēma, muskuloskeletālā sistēma, neiromuskulārie savienojumi, biomehānika, stājas un gaitas fizioloģija, sāpju mehānismi, sāpju un kustības mijiedarbība;

349.1.4. biopsihosociāla novērtēšana: bērna attīstība, locītavu un muskuļu novērtēšana, motorā un sensorā funkcija, kognitīvās un komunikācijas funkcijas, laboratoriskās un instrumentālās izmeklēšanas metodes, gaitas, stājas, kustību kvantitatīvas un kvalitatīvas novērtēšanas metodes, elektrofizioloģiskās izmeklēšanas metodes, pulmonoloģiskā un kardiovaskulārā funkcionālā novērtēšana, bioķīmiski un patoloģiski testi, funkcionēšanas novērtēšanas instrumenti;

349.1.5. prognozējamas invaliditātes, invaliditātes, darbspēju ekspertīze, personas un vides mijiedarbība;

349.2. medicīniskās intervences ķermeņa funkciju vai struktūru atjaunošanai vai uzlabošanai (tai skaitā medikamentozā terapija, dažādi medikamentu ievadīšanas veidi) šādā klīniskā stāvoklī:

349.2.1. ilgstošs gultas režīms, imobilizācija un citi stāvokļi, kas izraisa fiziskās un psiholoģiskās funkcionēšanas ierobežojumus;

349.2.2. motoro funkciju bojājumi, kas izraisa paralīzes/parēzes un personas funkcionēšanas ierobežojumus;

349.2.3. spasticitāte;

349.2.4. urīnpūšļa un zarnu trakta disfunkcijas;

349.2.5. izgulējumi kā imobilitātes sekas;

349.2.6. disfāgija;

349.2.7. sāpju sindromi;

349.2.8. limfātiskā tūska;

349.2.9. komunikācijas traucējumi;

349.2.10. seksualitāte un seksuālā disfunkcija;

349.2.11. garastāvokļa, uzvedības un personības izmaiņas;

349.2.12. attīstības traucējumi;

349.3. fizikālā terapija un kurortoloģija (balneoloģija);

349.4. zināšanas fizikālajā un rehabilitācijas medicīnā izmantojamās tehnoloģijās:

349.4.1. fizioterapija – kinezioterapija, manuālā terapija, atgriezeniskās saites (biofeedback) terapija, masāža;

349.4.2. ergoterapija – ikdienas aktivitāšu un nodarbes novērtēšana, vides novērtēšanas metodes, ergonomika, rokas terapija, ergoterapijas principi un metodes;

349.4.3. audiologopēdija – komunikācijas un alternatīvās komunikācijas iespēju novērtēšana, runas traucējumu novērtēšana un korekcija, kohleāro implantu izvērtēšana un disfāgijas vadīšana;

349.4.4. nutrīcijas stāvokļa korekcija;

349.4.5. neiropsiholoģiskā vadīšana;

349.4.6. klīniskā psiholoģija;

349.4.7. rehabilitācijā izmantojamās palīgtehnoloģijas (tehniskie palīglīdzekļi);

349.4.8. sociālās integrācijas tehnoloģijas;

349.4.9. reitterapija;

349.5. profilaktisko, ārstniecisko un rehabilitācijas pasākumu organizēšana un vadīšana, pamatojoties uz diagnozi un funkcionēšanas traucējumiem:

349.5.1. neiroloģijā un neiroķirurģijā;

349.5.2. internajā medicīnā;

349.5.3. onkoloģijā;

349.5.4. ortopēdijā un traumatoloģijā;

349.5.5. ķirurģijā;

349.5.6. psihiatrijā;

349.5.7. sporta medicīnā;

349.5.8. pediatrijā;

349.5.9. gerontoloģijā;

349.6. klīniskā epidemioloģija un pētniecība;

349.7. adaptīvā sporta un rekreācijas aktivitātes;

349.8. pacientu izglītošana, veselības veicināšana, profilakse, rehabilitācija;

349.9. profesionālās darbības juridiskie pamati.

350. Rezidentūras ilgums specialitātē ir četri gadi, no tiem 60 % tiek veltīti apmācībai stacionārā ārstniecības iestādē, 15 % – apmācībai ambulatorā rehabilitācijas iestādē, 5 % – manipulāciju apguvei un 20 % – pētniecībai un pedagoģiskajam darbam. Rezidentūras laikā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas fizikālajā un rehabilitācijas medicīnā un neiroloģijā, neiroķirurģijā, internajā medicīnā, traumatoloģijā, ortopēdijā, tehniskajā ortopēdijā, pediatrijā, onkoloģijā, sporta medicīnā, gerontoloģijā, psihiatrijā, kurortoloģijā (balneoloģijā).

2.66. Balneologs (kurortologs) (A 541)

351. Balneologs (kurortologs) ir fizikālās un rehabilitācijas medicīnas ārsta apakšspecialitāte. Balneologa (kurortologa) profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

352. Balneologa (kurortologa) kompetencē ir dažādu slimību, traumu un to seku diagnostika, ārstēšana, rehabilitācija un profilakse, izmantojot ārstnieciskās tehnoloģijas, kas ietver pasīvās un aktīvās fizikālās medicīnas un dabīgos dziednieciskos (kūrorta) faktorus.

353. Lai veiktu ārstniecisko darbību, balneologam (kurortologam) ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

353.1. ārstniecībā izmantojamo fizikālo faktoru un metožu raksturojumi un parametri, to bioķīmiskie un biofizikālie iedarbības mehānismi un izraisītās fizioloģiskās reakcijas organismā, lietošanas terapeitiskie efekti, indikācijas un kontrindikācijas, fizikālo parametru izvēles kritēriji un izpildes metodika;

353.2. hidroterapijas, balneoloterapijas, klimatterapijas un talasoterapijas metodes;

353.3. profesionālās darbības juridiskie pamati.

354. (Zaudējis spēku ar 01.01.2025..; sk. 642. punktu)

355. Rezidentūra balneologa (kurortologa) apakšspecialitātē tiek īstenota profesionālās tālākizglītības programmā 60 kredītpunktu apjomā, no kura 50 % notiek tālmācības veidā un 50 % – prakse klīnikā.

2.67. Akupunktūras ārsts (P 61)

356. Akupunktūras ārsts ir ārsta pamatspecialitāte. Akupunktūras ārsta profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

357. Akupunktūras ārsta kompetencē ir organisma internā, ķirurģiskā, psihiatriskā, dzemdību un ginekoloģiskā, pediatriskā, arodslimību, zobārstniecības, uroloģiskā, traumatoloģiskā un ortopēdiskā, kustību balsta, hematoloģiskā, anestezioloģiskā, neiroloģiskā, oftalmoloģiskā, otolaringoloģiskā, infekciju, dermatoloģiskā, narkoloģiskā, sporta medicīnas, kardioloģiskā, alergoloģiskā, hepatoloģiskā, imunoloģiskā un androloģiskā profila slimību un organisma fizioloģisko stāvokļu diagnostika, ārstēšana un profilakse atbilstoši akupunktūras holistiskās medicīnas teorētiskajām koncepcijām un akupunktūras medicīniskajām tehnoloģijām.

358. Lai veiktu ārstniecisko darbību, akupunktūras ārstam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

358.1. organisma fizioloģiskā reakcija uz noteiktu, apzinātu un prognozējamu, specifisku fizikālu, ķīmisku un citu dabas faktoru iedarbību uz konkrētiem organisma reģioniem – akupunktūras punktiem, zonām un mikrosistēmām;

358.2. Ķīnas un Dienvidaustrumāzijas reģiona tradicionālās filozofijas un terminoloģijas lietošana akupunktūras ārstniecisko efektu izskaidrošanā un sistematizācijā;

358.3. profesionālās darbības juridiskie pamati.

359. Rezidentūras ilgums specialitātē ir četri gadi.

360. Rezidentūras laikā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

360.1. pirmajā un otrajā studiju gadā – kardioloģijā, pneimonoloģijā, nefroloģijā, gastroenteroloģijā, tai skaitā nutrīcijas un dietoloģijas pamatos, reimatoloģijā, endokrinoloģijā, hematoloģijā, ftiziatrijā, intensīvajā terapijā, infektoloģijā, alergoloģijā un imunoloģijā, onkoloģijā, neatliekamajā medicīniskajā palīdzībā stacionārā un internās medicīnas diferenciāldiagnostikā;

360.2. trešajā un ceturtajā studiju gadā – par akupunktūras vēsturi, Ķīnas un Dienvidaustrumāzijas reģiona tradicionālo filozofiju, terminoloģiju un koncepciju akupunktūras praksē, ādas anatomiju un fizioloģiju, Zang–Fu orgāniem, ekstraorgāniem, to morfoloģiju un fizioloģiju organismā, enerģijas un organisma bioloģisko šķidrumu morfoloģiju un fizioloģiju, fundamentālo substanču savstarpējo saistību, fizioloģiju un bioritmiem, kanālu un kolaterāļu sistēmu akupunktūrā, to topogrāfiju un fizioloģiju, akupunktūras punktu sistēmu akupunktūrā, to topogrāfiju un fizioloģiju, etioloģiskajiem faktoriem akupunktūrā, eksogēnā un endogēnā jēdzienu, etiopatoģenēzi akupunktūrā, sindromu fizioloģiju, savstarpēju saistību, diagnostikas pamatprincipiem, metodēm un manipulācijām akupunktūrā, ulsolingvālās diagnostikas metodi akupunktūrā, klīnisko sindromu diferenciācijas astoņiem pamatetapiem, instrumentālām diagnostikas metodēm akupunktūrā, klīnisko sindromu terapijas principiem akupunktūrā, akupunktūras medicīniskām tehnoloģijām, akupunktūras terapijas kursa izvēli, noteikšanu un analīzi, uz akupunktūru balstītām ārstnieciskām un diagnostiskām metodēm, citām komplementārām un nekonvenciālām medicīnas metodēm, pneimonoloģisko, kardioloģisko, gastroenteroloģisko, nefroloģisko, uroloģisko, endokrinoloģisko, hematoloģisko, sistēmas saistaudu, reimatoloģisko, neiroloģisko, psihiatrisko, psiholoģisko, psihosomatiskās medicīnas, ķirurģisko, oftalmoloģisko, otolaringoloģisko, narkoloģisko, dermatoloģisko, ginekoloģisko, dzemdniecisko, pediatrisko, stomatoloģisko, arodslimību, anestezioloģisko, sporta medicīnas, hepatoloģisko, infektoloģisko, onkoloģisko, alergoloģisko, imunoloģisko, traumatoloģisko un ortopēdisko, kustību balsta fizioloģisko stāvokļu un slimību nozoloģisko formu, kā arī termināli fizioloģisko stāvokļu interpretāciju akupunktūrā.

2.68. Veselības aprūpes vadības ārsts (P 63)

361. Veselības aprūpes vadības ārsts ir ārsta pamatspecialitāte. Veselības aprūpes vadības ārsta profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

362. Veselības aprūpes vadības ārsta kompetencē ir veselības aprūpes stratēģijas plānošana un vadīšana, ārstniecības ekonomiskās, finansiālās un saimnieciskās darbības jautājumu risināšana ārstniecības iestādēs.

363. Profesionālās darbības veikšanai veselības aprūpes vadības ārstam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

363.1. sabiedrības veselības jautājumu risināšana;

363.2. veselības aprūpes stratēģijas plānošana un izstrādāšana;

363.3. veselības koncepcijas attīstīšana;

363.4. slimību profilakses darba organizēšana;

363.5. progresīvu ārstniecības metožu lietošana;

363.6. neatliekamās medicīniskās palīdzības un katastrofu medicīnas darba organizēšana;

363.7. veselīga dzīvesveida veicināšana;

363.8. apkārtējās vides un veselības aprūpes problēmu saskaņošana un līdzsvarošana;

363.9. iedzīvotāju demogrāfiskās situācijas analīze;

363.10. ar veselības un sociālo aprūpi saistīto jautājumu koordinēšana;

363.11. ārstniecības iestāžu darbības pamatuzdevumu noteikšana un iestāžu vadīšana, šo iestāžu struktūrvienību darba koordinēšana un jaunu medicīnas tehnoloģiju ieviešana;

363.12. veselības aprūpes resursu plānošana un personāla piesaistīšana;

363.13. kvalitātes vadības sistēmas veselības aprūpē;

363.14. ekonomiskās, finansiālās un saimnieciskās darbības jautājumu risināšana;

363.15. normatīvo aktu piemērošana profesionālajā darbībā;

363.16. grāmatvedības un statistiskās uzskaites organizēšana;

363.17. statistikas datu analīze, interpretācija un izmantošana;

363.18. ētikas principu ievērošana.

364. Sertificētiem ārstiem vai zobārstiem izglītības programmas apjoms ir vismaz 180 kredītpunkti, kuru laikā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas par veselības aprūpes organizācijas un finansēšanas principiem, stratēģiju un politiku, epidemioloģiju, saslimstības rādītājiem, cēloņu analīzi, attīstību, ietekmējošiem faktoriem, demogrāfiskiem rādītājiem, attīstību un perspektīvu ietekmējošiem faktoriem, medicīniskās profilakses pasākumu organizēšanu, veselības veicināšanu, vides aizsardzības izpratni un nozīmi, veselības aprūpes juridiskajiem principiem, normatīvajiem aktiem, personāla vadības principiem, ekonomiku veselības aprūpes nozarē, tās būtību, nozīmi un pamatjēdzieniem, uzņēmējdarbības principiem, īpašuma formām, kvalitātes vadību un pacientu drošību ārstniecības iestādēs, medicīnisko statistiku, e-veselību, medicīniskās dokumentācijas lietvedību un medicīnas zinātniskās pētniecības virzieniem.

2.69. Alergologs (PP 01)

365. Alergologs ir ārsta papildspecialitāte. Alergologa profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

366. Alergologa papildspecialitāti var iegūt internists, ģimenes (vispārējās prakses) ārsts, dermatologs venerologs, otolaringologs, pediatrs un pneimonologs.

367. Alergologa kompetencē ir eksogēnu alergēnu izraisītu dažādu orgānu saslimšanu diagnostika, ārstēšana, profilakse un rehabilitācija bērniem un pieaugušajiem.

368. Lai veiktu ārstniecisko darbību, alergologam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

368.1. pacientu izmeklēšana, ņemot vērā alerģisko slimību komplekso patoģenēzi, kā arī sarežģīto diferenciāldiagnostiku;

368.2. alergoloģisko, laboratorisko, instrumentālo izmeklēšanas metožu lietošana un novērtēšana, lai noteiktu alerģiskās slimības etioloģiju, patoģenēzi;

368.3. ārējās vides un profesionālo faktoru loma alerģijas izcelsmē;

368.4. alergoloģijā lietojamo medikamentu klīniskā farmakoloģija, kā arī specifiskās imūnterapijas ar alergēniem un citu imūnkorekcijas metožu indikācijas un lietošana;

368.5. alerģisko slimību klīniskā aina, kā arī to norises, diagnostikas un ārstēšanas īpatnības dažāda vecuma grupu pacientiem;

368.6. profesionālās darbības juridiskie pamati.

369. Rezidentūras ilgums papildspecialitātē ir četri gadi:

369.1. pirmajā un otrajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas kardioloģijā, pneimonoloģijā, nefroloģijā, gastroenteroloģijā, tai skaitā nutrīcijas un dietoloģijas pamatos, reimatoloģijā, endokrinoloģijā, hematoloģijā, ftiziatrijā, intensīvajā terapijā, infektoloģijā, alergoloģijā un imunoloģijā, onkoloģijā, neatliekamajā medicīniskajā palīdzībā stacionārā un internās medicīnas diferenciāldiagnostikā;

369.2. trešajā un ceturtajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas imunoloģijā, bērnu un pieaugušo dermatoloģijā, pneimonoloģijā un plaušu funkcionālajā diagnostikā, otolaringoloģijā, arodslimībās un vides epidemioloģijā, bērnu alergoloģijā un pieaugušo alergoloģijā.

2.70. Hepatologs (PP 02)